Visas ražojošās rūpniecības jēga un uzdevums, kā raksta autors, ir – kombinēt dabas doto matēriju un enerģiju tā, lai šo kombināciju rezultātā rastos cilvēku vajadzības apmierinoši produkti vārda plašākajā nozīmē.
Viņš tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem birokrātisma ienaidniekiem, viņš neatzīst nekādus augstus posteņus ar uzpūtīgiem direktoriem. Fords maksā algu tikai par pastrādātu darbu un ne par ieņemamo amatu. Forda uzņēmumi, pieņemdami darbā jaunu strādnieku, neliek to izmeklēt, saskaņā ar psohofiziskās pētīšanas metodēm
Fords turpretim cenšas pacelt visa uzņēmuma produktivitāti, viņu atsevišķs cilvēks nemaz neinteresē. Fords racionalizē pašu produktu, uzņēmumu un ražošanas procesu.
Referātā tiek apskatīts Forda dzīves gājums, kā no parasta zēna, kam patīk jaukt ārā pulksteņus viņš ir kļuvis par auto rūpnieku, kuru pazīst visā pasaulē; kā arī tiks aprakstīta Fords izstrādātā teorētiskā perspektīva ar nosaukumu fordisms, tas ir jautājumu loks, kā Fords nokārtojis savos uzņēmumos sociālo jautājumu, kādos uzskatos tas ir ar darbu, kapitālu, peļņu u.c. rūpniecībā svarīgiem faktoriem.
Henrijs Fords (Henry Ford) dzimis 1863. gadā 30. jūlijā Veinkautijā Mičiganas štatā ASV, miris 1947. gada 7. aprīlī. Viņš bija vecākais no sešiem bērniem Viljama (William Ford) un Marijas (Mary Litogot) ģimenē. Šajā laikā jau trešo gadu plosījās nikns pilsoņu karš. Šī kara cēloņi bija saimnieciskās un sociālās atšķirības kādas jau kopš Ziemeļamerikas kolonizācijas sākuma izveidojās starp valsts ziemeļiem un dienvidiem. Henrija tēvs nav amerikānis, bet gan īrs. Savu bērnību Henrijs pavadīja Dirbornā, Mičiganā. Pirmo izglītību Forda bērns saņēma tuvējā skolā, bet pēc tam kaimiņu draudzēs – Springuelsas skolā. Diemžēl skolas mācības un parastās brīvlaiku rotaļas nespēja saistīt Henrija uzmanību. Savukārt ar lielu uzmanību un ziņkārību Henrijs aplūkoja un izpētīja katru mašīnu vai tās sastāvdaļu.
Divpadsmit gadu vecumā vislielākais rūpnieks pasaulē piedzīvo divus svarīgus notikumus: 1) netālu no Detroitas tas viņš ierauga pirmo reizi pašbraucēju lokomobili 2) viņam tiek uzdāvināts pulkstenis. 12 gadus vecais Henrijs palika par neatlaidīgu eksperimentātoru. Kamēr citi bērni ārā rotaļājušies, kā apgalvo viņa ilggadīgie līdzstrādnieki, ka viņš savus mēģinājumus sācis ar vecu tējas katlu vērojot kā tas „dziedājis” un trīcējis uz virtuves pavarda un kā tvaiks mētājis tējas kalta vāku. Pusaudža ziņkārību pievērsis bija arī pulkstenis. Tieši tas kļuva par Henrija kaislību. Savā autobiogrāfija Fords raksta: „ Katru reizi kad es braucu no pilsētas, man kabatas piepildītas ar visādiem krāmiem: mitriķiem, dzelzs lūžņiem u.c. Trīspadsmit gadu vecumā man pirmo reizi izdevās izlabot bojātu pulksteni tik tālu, ka tas sāka iet pareizi.…
