To Āfrikai lielā mērā uzspieda kolonizācija. Tāpēc varētu apšaubīt, vai Hēgeļa metode politiskās vēstures analīzē būtu uzskatāma par galējo patiesību, lai gan metafiziskā puse, ko skatīju darba pirmajā daļā šķietami spēj izskaidrot visa esošā būtību līdz apbrīnojamai pilnībai, tomēr, kad Hēgeļa doma virzās, lai runātu par konkrētiem faktiem, iezīmējas viedokļa vienpusība, kas it bieži raksturīga kādu faktu analīzē. Šajā gadījumā ir svarīgi ņemt vērā Hēgeļa personiskās simpātijas pret savu valsti un valdnieku. Gluži kā jebkurš cilvēks tā arī Hēgelis nav metafiziska parādība, bet gan konkrētā laikā un telpā eksistējis cilvēks, kuru lielā mērā ir radījis un viņa uzskatus ietekmējis laikmets, kurā viņš dzīvoja.
Vēlreiz atgriežoties pie vēstures un bezvēstures tautu nošķīruma, ir skaidrs, ka galvenos vēstures notikumus attīsta un nosaka lielās vēstures tautas, kurām ir bagāta uzvaru vēsture un daudzi sasniegumi vēl ir priekšā. Lai gan ir pavirši neredzēt arī mazās tautas un valstis, un to, ka arī tās ietekmē vēstures gaitu. Hēgelis, runājot par filozofijas vēsturi, pauž, ka jebkura filozofiskā sistēma veido un ir filozofijas vēsture, bet viņš neatzīst, ka tāpat ir arī ar jebkuru tautu un pasaules vēstures attiecībām. Mazās tautas nav galvenie cēloņi radikālām vēsturiskajām pārmaiņām, bet tās mēdz būt nozīmīgs spēks kādu notikumu virzīšanai un ietekmēšanai, piemēram, latviešu strēlnieku loma 1917. gada Krievijas oktobra revolūcijas rezultātā. Metaforiski varētu šo domu ilustrēt ar piemēru no šaha – galvenokārt visu izšķir vērtīgo figūru gājieni, tomēr tāpat spēles gaitu ietekmē arī bandinieku izvietojums.
…
