Vācu teorijas izveidojās to pašu sava laikmeta iespaidu ietekmē kā franču domātāju mācības. Šeit tāpat revolūcija bija satricinājusi progresa teoriju un reakcija metusies uz regresa teorijas pusi.
Arī Vācijā pēc panikas atdzīvojās optimisti un atrada jaunu izeju no sarežģījumiem; rezultātā tādā pašā veidā izveidojās kompromiss progresa un regresa teorijas starpā. Samierinājums skanēja tā: cilvēce iet uz priekšu, pārvarot savā ceļā lielas grūtības; šai cīņā tā klūp un no jauna ceļas augšā, tā pamirst tin atkal atdzimst. Tāpēc vēsture jāsadala pozitīvos un negatīvos laikmetos; vēsture pastāv no pretējo un savā starpā pretrunīgo principu maiņas. Pēc būtības vācu teorijas ir ļoti tuvas franču teorijām, jo tās cēlušās no tā paša avota. Bet pēc formulas, pēc metodes tās ir stipri dažādas. Atšķirības rodas vispirms tādēļ, ka Vācijā nav bijis reālas revolūcijas, nav bijis tās politiskās katastrofas, to asiņaino drāmu kā Francijā; pārmaiņas sabiedriskajā dzīvē un uzskatos norisinājās ne tik krasi un spilgti.
Ar pašu Hēgeli (1770-1831) lieta ir sarežģītāka, viņš dzimis vēlāk, ilgāk dzīvojis un pieredzējis vairāk pārmaiņu notikumu un sabiedrības noskaņojumu gaitā. XVIII gadsimteņa 90. gados arī viņš, pilns revolucionāra entuziasma, dēsta Tibingenē brīvības koku. Pēc 10— 12 gadiem XIX gadsimteņa sākumā viņš top par Napoleona ģēnija pielūdzēju. 1806. gadā Hēgelis ir profesors Jenā, pilsētā, kas pieder liberālajam Veimāras hercogam, Gētes draugam; pilnīgi svešs patriotiskām jūtām, viņš raksta tūlīt pēc Jenas kaujas, kurā Napoleons sagrāva Prūsiju: «Es redzēju imperatoru, šo pasaules dvēseli; brīnišķīgs ir pārdzīvojums redzēt šādu personību, redzēt šo vienā punktā koncentrēto spēku, kas, zirgā sēdēdams, pārvalda pasauli.» Pēc Vaterlo 1815. gadā simpātijas revolūcijai un Napoleonam izgaist; no liberālās Bavārijas, kur Hēgelis darbojies kā publicists, kas slavinājis impēriju, viņš pārceļas uz ziemeļiem, uz konservatīvo Prūsiju, kas atžirgusi pēc izpostīšanas, 1818. gadā kļūst par Berlīnes universitātes profesoru, kur līdz savai nāvei 1831. gadā ne tikai lasa lekcijas filozofijā, bet arī kā redaktors un cenzors vada filozofijas literatūru.…
