Pavisam nesen, 2006.gada 15.decembrī, ASV izlūkdienesta vadītājs Džons Negroponte intervijā laikrakstam „The Washington Post” paziņoja, ka 80 gadus vecais Kubas līderis Fidels Kastro ir ļoti slims un tuvu nāvei. „Viss, ko mēs redzam, liecina, ka tas nevilksies ilgāk par dažiem mēnešiem, nevis gadiem”, secina Dž.Negroponte1. Šī ziņa atgādināja, ka jau gandrīz 50 gadus nelielas Latīņamerikas valsts vadītājs ir viena no harizmātiskākajām mūsdienu politiskās pasaules personībām. Par spīti izteiktajam naidīgumam, ko pret viņu pauž, iespējams, visspēcīgākā valsts pasaulē, kas atrodas no Kubas tikai 90 jūdžu attālumā – ASV, un neskatoties uz komunistisko režīmu sabrukumu Austrumeiropā, kubiešu radošā enerģija Kastro vadībā ir sasniegusi savā valstī tādu sociālās infrastruktūras attīstības pakāpi, kāda nav panākta lielākajā daļā citu bagāto Latīņamerikas valstu. Tieši Kastro ir Kubas režīma stūrakmens, kas satur kopā dažādos Kubas sabiedrības slāņus – masas un eliti, jaunos un vecos, baltos un melnādainos. Viņš ir gan visu kubiešu varonis, gan bezbailīgs un nepiekāpīgs cilvēks no tautas, kas uzdrošinās stāties pretī amerikāņiem, gan arī gādīgs un neuzpērkams patriarhs2. Lai arī Kuba nav spējusi izrauties no ekonomiskās atkarības un pašlaik ir uz acīmredzamas saimnieciskās katastrofas sliekšņa, Kastro ir un paliek savas tautas vairākuma mīlēts, un kamēr vēl viņš ir dzīvs, viņam vienmēr piederēs pēdējais vārds, ko sacīt savas valsts pilsoņiem.
Kas tad īsti ir harizmātisks līderis? Svešvārdu vārdnīcā harizma tiek skaidrota kā “kādas personas (piem., vadoņa) autoritāte, kas saistīta ar izcilām, fascinējošām personiskajām īpašībām — spilgtām runas dāvanām, gudrību, pievilcīgu ārieni vai suģestiju”, attiecīgi harizmātisks līderis – “cilvēks ar autoritāti, kuras pamatā ir izcilas personiskās īpašības (gudrība, oratora spējas, drosme utml.)”.…