Halivdanam piedzima dēls, ko nosauca par Haraldu – skaists, baudkārs, gudrs. Tiek uzsvērts tas, ka „мать его очень любила, а отец – меньше”. Šī tēva attieksme ir saistāma arī ar vēlāko gadījumu, kad jūlija dzīrēs no ļaužu galdiem pazūd ēdiens – to izdara somu burvis ar Haralda atbalstu. Halivdans burvi soda, neskatoties uz dēla lūgumiem to nedarīt – iespējams, ka konungs savā dēlā saskatīja konkurentu sev un tādā veidā, ignorējot to, centās dēlu „deaktivizēt”. Tikpat lielā mērā tas norāda uz Skandināvijā esošo patriarhātu, kad visus lēmumus pieņem tikai „vecākais tēvs”, kas šajā gadījumā ir Halivdans. Tas, ka Haralds aizbēga kopā ar burvi, norāda uz tajā laikā piemītošo klejošanas tendenci, kas saasinājās sakarā ar paaudžu konfliktiem,un netieši Haralds sevī iemieso visus topošos un esošos vikingus, kuri līdzīgi viņam pamet mājas, lai dotos meklēt savu „vietu”. Par saspringtajām tēva un dēla attiecībām liecina burvja teiktais Haraldam: „Но я возмещу тебе это радостным известием. Твой отец теперь умер, и ты должен отправиться домой. Ты получишь все владения твоего отца, и кроме того тебе будет принадлежать вся Норвегия” – šeit parādās varas mantošanas kārtības nianses – aizbēgušais dēls var saņemt tēva atstāto pēc tā nāves, taču, lai to izdarītu, ir jāatgriežas mājās.
Halivdans gāja bojā, ielūztot Rendas ezerā 40 gadu vecumā. Sturlosons Halivdana Melnā nāvi uzlūko kā neveiksmīgu apstākļu sakritību, tādā veidā netieši uzsverot dižā cilvēka negaidīto nāvi. Viņš arī izceļ to, ka „Ни при одном конунге не было таких урожайных годов, как при конунге Хальвдане”, tāpat arī akcentē to, ka cilvēki to ļoti mīlēja (tātad attiecības ar tautu bija labas). Halivdana Melnā valdīšanas laiku uztvēra kā ļoti labu, pozitīvu, un to pierādīja tas,ka tā galvu atdalīja no ķermeņa un apglabāja Hringarikā pie Akmeņa. Ķermeni sadalīja četrās daļās un aizveda uz Raumariku, Vestfoldi, Heidmerkutādā veidā pēc skandināvu priekšstatiem cerot iegūt labvēlību šiem apgabaliem.
…
