Visus, kā garākos, tā īsākos darbus caurvij sāpe. Tā vairs nav „obligāta”( Dz. Soduma termins), bet tā, kura katram bijusi jāizsāp uz vai aiz laikmeta pasniegtajām kulisēm.
Jāizsāp- katram par sevi un sevī; jāizsāp kliedzot, tukši runājot vai apbruņojoties ar ironijas un sarkasma ieročiem.
Guntim Zariņam sāpēja. Un kā rakstnieks viņš nevarēja aiziet arī no visām tām- citām un citu sāpēm, kas visapkārt. Rakstnieka paša vārdiem:
„ Rakstniekam it jābūt notikumu vidū, viņš nedrīkst būt tikai liecinieks, viņam jābūt līdzvainīgam un līdz uzvarētājam.”
Bet Tālivaldis Ķikauka par G,Zariņu saka tā:
„Būdams eksistenciālists, G.Zariņš savu dzīves jēgu saredzēja rakstniecībā, jo bez tās kā dzīve, tā arī nāve būtu absurda un viņš labi saprata, ka viņam pašam ir jākļūst līdzvainīgam un jāiekļūst notikuma iekšienē...”
Guntis Zariņš (1926-1965) ir latviešu trimdas rakstnieks, dzīvojis Anglijā – tiek uzskatīts par raksturīgāko eksistenciālisma pārstāvi latviešu pēckara literatūrā. Izlasē apkopoti stāsti par Otro pasaules karu, latviešu trimdinieku dzīvi, viņu meklējumiem pēc laimes un saskaņas cilvēku savstarpējās attiecībās.
Guntis Zariņš ieņem respektējamu vietu mūsu šīsdienas rakstnieku vidū. Viņa darbu stils kļūst arvien izlīdzinātāks, problēmu risinājums skaidrāks, mērķtiecīgāks. Viņš ir neparasti runīgs, dzīvesprieka, cerību un nodomu pārpilns. Guntis līksmo kā liels bērns par tautiešu uzdāvātajiem zīmējumiem un grāmatām.…