G.Janovskis ir dzimis 1916.g. Helsinkos, tad pārcēlies uz dzīvi Latvijā. Ziemu dzīvoja pilsētā un gāja skolā, bet vasaras pavadīja Daugavgrīvā, Bolderājā. Tēvs viņu ņēma līdzi zvejā, tā zēns pelnīja naudu skolai. “Daugavgrīva, Bolderāja – divi zvejnieku ciemati abpus Lielupes ietekai Daugavā. Par viņiem domājot, es patapināšu kāda ziemeļu rakstnieka vārdus. Šie ciemati nepalaiž projām neviena paša tam neuzspiežot savas zīmes.
Tā arī man ir tikusi zīme. Ne jau nu gluži pierē vai uz rokas dilba. Tā ir iegrimusi, ieaudusies manā atmiņā. Kā dzeja. Melodija. Kā glezna par zvejnieka bērēm. Kā sāpīgs skaistums, kas man ir staigājis līdzi visu manis mūžu.”1
“Gunars Janovskis vēl tagad atceras, kā viņam stundām ilgi vajadzējis airēt, vienalga, vai dedzināja saules stari, vai muguru kapāja lietus lāses.”2 Pats G.Janovskis stāsta: “Jūra, zveja, Bolderāja un tie cilvēki, ar kuriem tikos, ir palikuši atmiņā, ietekmējuši manu domāšanu un izjūtas par to, kas ir skaists un dziļš, kā, piemēram, jūra, saulriets un buras…”3
G.Janovski ir ietekmējis arī kāds atgadījums skolas laikā, kad viņam sešpadsmit gadus vecam jaunietim, skolas diplomu izsniedzot, saka: “Nu, Janovski, to nu mēs jums uzdāvinām!” Tas rada sašutumu un netaisnības izjūtas, jo skolā taču dāvanas nedod. Tas autoram sāp joprojām, un viņš ar skumjām atzīst, ka rets skolotājs ir bijis viņa draugs.
Toties siltas atmiņas rakstnieks saglabājis par savu tēvu, tālbraucēja kuģa kapteini. Ņemot viņu līdzi jūrā, Janovskis to darīja ar mērķi dēlam iemācīt vērtēt darbu un panākumus.
G.Janovskis vēlmi rakstīt jūt jau pusaudža gados. “Es atceros, man bija gadi trīspadsmit, četrpadsmit. Tēvs man vienu dien prasa tā: “Nu, puika, kas tu dzīvē gribu būt?” “Papiņ, es būšu rakstnieks.” “Muļķi, tur vajag talantu!”4
Kad rakstnieks studē klasisko filoloģiju Latvijas Universitātē, viņš atzīstas: “Klasiskā filoloģija man ļoti nepatika. Bet studēju vecākiem par prieku. Mani saistīja literatūra un dzeja.”5 Un kādā intervijā šādi vārdi: “Slieksme rakstīt man ir bijusi jau jaunekļa gados. Bet par ko lai raksta jauneklis, kas neko nav redzējis un piedzīvojis? Viņam nav savu spriedumu, viņš vēl ir pārāk zaļš, lai atšķirtu labo no ļaunā.”6 Un dažas rindkopas no sarunām ar autoru: “Laikam jau tas ir kaut kas iedzimts… Es jau par rakstīšanu sāku domāt, kad man bija gadi trīspadsmit, četrpadsmit.…
