Ievads
Par gumiju sauc jebkuru cietu vielu, kura vulkanizācijas procesa rezultātā kļūst elastīga. To iedala divos veidos: dabīgā un sintētiskā gumija. Šo materiālu var raksturot arī kā elastomēru - polimēru, kuram piemīt spēja pēc deformēšanas atgūt sākotnējo formu. Dabiskā veidā radušies polimēri ir, piemēram, kaučuks, bet sintētiski – butadiēnkaučuks, neoprēns u.c. Gumijai piemīt arī augsta izturība pret laika apstākļiem un ķīmisko iedarbību.
Lai gan nevienam nav noslēpums, ka gumija ir viens no mūsdienās visplašāk pielietotajiem materiāliem, atsevišķas civilizācijas to pazina vēl pirms mūsu ēras. Olmeki tiek uzskatīti par pirmajiem cilvēkiem, kuri no hevejas koku sulas ir ieguvuši gumiju, no kuras tika pagatavotas gumijas bumbas sporta spēlēm vairāk nekā tūkstoš gadus pirms mūsu ēras. Savas zināšanas viņi tālāk nodeva maijiem un citām senajām Dienvidamerikas un Centrālamerikas kultūrām. Savukārt Eiropa gumijas piedāvātās priekšrocības sāka iepazīt vien 18. gadsimtā, lai gan tā šeit nokļuva jau pēc Kristofera Kolumba ceļojumiem
Līdz 20. gadsimta pirmajām desmitgadēm gumija tika iegūta tikai dabīgajā veidā – no hevejas un citu koku izdalītā lateksa. Taču līdz ar industriālās revolūcijas izplatību un lielvalstu militarizāciju pasaules karu dēļ, radās nepieciešamība pēc lielāka un lētāka gumijas apjoma ar vēl uzlabotākām īpašībām.…
