Psiholģija ir zinības par dvēseli
Medess - viena no divām galvenajām cilvēka sastāvdaļām, energoinformativa dzīvības izpausme. Otra cilvēka galvenā sastāvdaļa ir mums zināmais fiziskais ķermenis.
Dažādās tautās Medesu apzīmē ar citiem vārdiem, bet visvairāk dzirdētie ir: dvēsele, psihe, astrālais ķermenis, sirdsapziņa, smalkais ķermenis, gars, zemapziņa, virsapziņa, bezapziņa, mans iekšējais “es”, sirdsbalss, superego, velis, dilinka, Ātma, monāde, energoinformatīvā matrica, reaktīvais prāts u.t.t. Vienu un to pašu energoinformatīvo dzīvības izpausmi dažādu tautu senči ir apzīmējuši ar šodien tik daudz dzirdētiem, bet dažādi izprastiem vārdiem. Viskļūdaināk izprastais vārds šobrīd ir "psihe". Mūsdienu psiholoģijā to definē kā smadzeņu šūnu aktivitātes izpausmi, bet, faktiski, smadzeņu šūnas aktivizējas tikai pēc tam, kad psihe ir devusi tām impulsus. Tātad, primāri ir psihes impulsi, bet sekundāras – smadzeņu šūnu aktivitātes izpausmes. Grieķi, kas šo vārdu ieviesa sarunvalodā, zināja, ka psihe ir no fiziskā ķermeņa neatkarīga dzīvības izpausme, kas var dzīvot fiziskajā ķermenī un arī bez tā. Laika gaitā grieķu zināšanas daļēji tika pazaudētas vai apzināti izkropļotas.
Mācība par dvēseli daudzu gadsimtu garumā attīstījās kā filozofijas sastāvdaļa. No sirmas senatnes līdz pat mūsdienām šajā mācībā dominējuši divi uzskati, kas nereti noveduši līdz pat fiziska rakstura cīņai par to, vai dvēsele ir fiziskā ķermeņa sastāvdaļa, vai arī substance, kas spēj dzīvot pilnīgi patstāvīgi, būdama neatkarīga no fiziskā ķermeņa. Tikai 19. gadsimta 70. gados psiholoģija izveidojās par atsevišķu zinātni.
…
