Reliģija-( no Latīņu vārda religare- “piesaistīt, ierobežot”) – kopienas ticējumu un lūgšanas prakses sistēma, kas var tikt pausta mītos, doktrīnās, ētiskās mācībās, rituālos, vai īpašās pieredzes atcerēs. Reliģija ir cilvēku garīga atbilde uz savu eksistenci. Sastopoties ar grūtībām šajā pasaulē, mēs veidojam savu izpratni par savu Visumu un mūsu pastāvēšanu, tā piešķirot dzīvei mērķi un nozīmīgumu.
1. Reliģijas jēdziens.
Mūsdienās Dievs ir vienreizējs, mūžīgs, absolūts, pilnīgs, radītājs. Grieķu dieviem nepiemita neviena no šīm īpašībām, kuras mēs definējam kā dievišķas. Tie nebija nedz mūžīgi, nedz pilnīgi, tie arī nebija pasaules radītāji, bet gan paši bijā tajā radušies; viena dievu paaudze bija nomainījusi citu. Visums radās, diferencējoties un strukturalizējoties haosam un zemei kā pamatprincipiem. Dievu transcendence bija ierobežota, un tie pastāvēja tikai attiecībās ar cilvēkiem. Līdzīgi cilvēkiem, dievi bija kosmosa sastāvdaļa.
(Dievs – pasaules uzturētājs un radītājs; absolūta būtne, no kuras atkarīgs viss esošais. Dievs ir būtne, kas ir apveltīta ar dievišķu spēku.)
Tas nozīmē, ka pasaulīgais un dievišķais netika radikāli nošķirts, ka dabiskā kārtība netika nodalīta no pārdabiskās. Pasaules, kurā mēs dzīvojam, uztvere, tās izziņa nav norobežojama no dievišķā meklējumiem. Šie procesi nav pretstatāmi, jo abi pastāv vienlaicīgi. Mēness, Saule, dienas ausma, gaisma, upe, mežs atrodas un ir uztverams tajā pašā dimensijā, kurā dievu panteons. Gan daba, gan dievi izraisa līdzīgas apbrīnas un cieņas pārdzīvojumus. …
