Grieķu mitoloģijas attīstībā izšķir pirmo, senāko htonisko vai pirmsolimpisko periodu un otro, olimpisko (arī klasisko vai heroisko) periodu. Otrajā periodā grieķu mitoloģijā priekšplānā izvirzās Olimpa mitoloģija, kas iezīmē mākslinieciski izsmalcinātas heroikas rašanos, kļūstot par vienu no reliģisko, sociālo, politisko, tikumisko un filozofisko ideju mākslinieciskās izteiksmes veidiem polisu ideoloģijas ietvaros, par alegoriju, ko plaši izmanto literatūrā un mākslā. Olimpiskā perioda grieķu mitoloģijā līdz ar pāreju uz patriarhātu parādās varoņi, kas pieveic briesmoņus, kuri kādreiz biedējuši cilvēku fantāziju.
Zevs valda pār pasauli, vinš ir visu dievu Dievs, stingri tur rokās stihiju spēkus, tie ir viņa atribūti. Grieķi uzskata, ka no paša Zeva saprātīgās gribas ir atkarīgs, kur un kad viņš izmanto savu varu. Zevs ir Krona un Rejas dēls, tāpēc viņu sauc arī par Kronīdu vai Kronionu. Zevs ir pieskaitāms pie trešās dievu paaudzes, kas gāzusi otro paaudzi – titānus. Zeva pavadoņu vidū ir - Nīke (“uzvara”) –spārnota dieviete, kas simbolizē Zeva varenību, Temīda tiesiskās iekārtas aizstāve, kas uzturas Zeva tuvumā kā viņa labiekārtotās valsts simbols, jautrās, labestīgās un pievilcīgās horas rūpējas par gadalaiku maiņu un atmosfēras nokrišņu taisnīgu sadali.
Olimpa mitoloģijas pirmsākumos rodas jauna tipa dievi. Sievišķās dievības, kas cēlušās no Dievietes Mātes senatnīgā veidola:
Hēra laulības un monogāmās ģimenes aizbildne. Hēra grieķu mitoloģijā ir Zeva sieva un māsa, augstākā Olimpa dieviete, Krona un Rejas meita. Hēras laulība ar brāli ir senās asinsradnieciskās ģimenes rudiments. Hēras laulība nosacīja viņas varu pār pārējām Olimpa dievietēm. Šajā tēlā ir vērojamas senas vietējās pirmsolimpiskās mitoloģijas iezīmes: patstāvība un neatkarība laulībā, pastāvīgas ķildas ar Zevu, greizsirdība, niknums.…