Lai izprastu seno grieķu mākslas īpatnības, vērā jāņem viņu īpašā estētiskā uztvere (izpratne par skaisto) un ciešā grieķu mākslas saistība ar aktīvo sabiedrisko un politisko dzīvi.
Senie grieķi iedalīja mākslas brīvajās un palīgmākslās - atkarībā no tā, vai tas prasa vai neprasa fizisku piepūli. Brīvās mākslas, tādas kā mūzika, poēzija, - grieķi vērtēja augstāk, savukārt arhitektūra, glezniecība, tēlniecība skaitījās pakārtotās mākslas, jo tās viņi uztvēra kā materiālās ražošanas procesu. Poēzija tika uzskatīta par iedvesmas, nevis mākas rezultātu, savukārt iedvesma bija dievu dāvana, ko dziesminiekos iedvesušas mūzas. Ja poēzijā galvenais bija iedvesma, tad tēlotājmākslā - māka, zināšanu kopums, kas nepieciešams, lai izgatavotu vienu vai otru priekšmetu un tāpēc tām nav nekā kopīga. Katru producējošu, ražojošu (nevis izzinošu) cilvēka praktisko darbību, kur tiek izmantota māka (nevis iedvesma) un vispārīgo likumu ievērošana, senie grieķi dēvēja par "technē" - tas attiecās gan uz arhitekta, gan audēja, gan skulptora darbu. Grieķi bija pārliecināti, ka māka un zināšanu kopums mākslā ir svarīgs komponents, bez kuriem nav iespējama meistarība, tomēr viņu attieksme pret cilvēkiem, kas nodarbojās ar mākslu, bija pretrunīga: mākslinieka augstās zināšanas novērtēja, taču viņu pašu nicināja, jo mākslinieka (lai tas būtu kaut gleznotājs) darbs bija fizisks darbs, kas darīts ienākumu dēļ.
Mākslinieka darbs tika pielīdzināts amatnieka darbam, kas neko oriģinālu nerada, un tāpēc mākslinieks nav arī radoša personība (radošu personību, kā to izprotam šodien, senie grieķi vispār nepazina). Tā kā mākslinieka darbība balstījās uz senām tradīcijām un zināšanām, tad to bija iespējams iemācīties, pretēji poēzijai, kas bija "dievu dāvana". Tādēļ arī senie grieķi uzskatīja, ka poēzija dod augstākas pakāpes zināšanas - tā audzina cilvēkus, vada viņu dvēseles, padara tos garīgi labākus; māksla, savukārt, rada vienīgi vajadzīgus, noderīgus priekšmetus.
Lai vai kā, senie grieķi tomēr ļoti cienīja plastiskās mākslas - skulptūru un arhitektūru, jo viņi bija dzīves vērtību analizētāji, un plastika radīta tieši tādam taustāmu formu mierīgam, nesteidzīgam vērojumam, garīgai izpratnei. Seno grieķu mākslā skaistums tika saistīts ar mierīgo un nemainīgo, to, kas ir telpisks un nav atkarīgs no laika plūduma (kustības, pārmaiņām), tādēļ grieķi saviem dieviem cēla tempļus un darināja statujas, - jo tā bija nemainība, miera stāvoklis, tātad - pilnība, pēc kā arī senie grieķi tiecās.…
