Grieķijas, Romas, renesanses un jauno laiku filosofija

Tieši senie grieķi, šī mazā tauta Vidusjūras krastos, ir pirmie, kas dzīves problēmas sāk risināt jēdzieniski, sistemātiski un zinātniski pamatoti, turklāt ar tik dziļu nopietnību un aizrautību, ar tādu pirmatnēju svaigumu un loģisku konsekvenci, ka viņu atrastā dzīves gudrība dažā labā jautājumā var noderēt par vērtīgu ierosinātāju, palīgu un ceļa rādītāju arī mūsdienu cilvēkam, kas grib tikt skaidrībā par dažādiem personiskās un sabiedriskās dzīves jautājumiem.
Tieši grieķi ir tie, kas apkārtējo pasauli uztver neizsakāmi interesanti un savā savdabīgā veidā. Visa seno grieķu mitoloģija ir jau vien kaut kas ļoti interesants un savdabīgi valdzinošs. Tas, kā grieķi savos dievos parādīja visas cilvēku vājības un gribas iegribas, tādējādi it kā identificēdami sevi ar viņiem, bet tomēr nostādot savus dievus pakāpi par sevi augstāk gan tiešā ziņā (Olimpa kalns), gan pārnestā nozīmē (piedēvējot tiem pārdabiskas spējas), ir ļoti saistoši. Man vienmēr ir patikušas pasakas, kad es biju mazāka lasīju Andersena pasakas, paaugos un sāku lasīti brīnišķīgo seno grieķu sapņus par pasauli mums apkārt.
Mani fascinē arī tas, ka senie grieķi ir bijuši lieli optimisti un dzīves atzinēji, un tomēr tie paši grieķi ir parādījuši mākslā neaizmirstamas un satriecošas cilvēku likteņu traģēdijas, ir atseguši cilvēka dvēseles kaislību, neprāta un ļaunuma bezdibeņus, izmisuma kliedzienus, sāpes un ciešanas. Ļoti bieži sengrieķu dzīves gudrībā ieskanas dziļi izjusta traģisma un pat pesimisma apdvestas atziņas. Sava referāta ievadu es vēlētos nobeigt ar Homēra vārdiem, ka ‘’nav nekā gaistošāka virs zemes par cilvēku’’.…