1. Grieķijas ģeogrāfiskais stāvoklis un klimats.
Grieķija atrodas Eiropas dienvidaustrumos. (Balkānu salas dienvidu galā, Egejas, Vidusjūras un Jonijas jūras salas). Austrumos Grieķiju apskalo Egejas jūra, dienvidos – Vidusjūra, bet rietumos – Jonijas jūra. Augstākā vieta – Olimps. Grieķija ģeogrāfiskā ziņā ir ļoti daudzveidīga. No vienas puses – augsti kalni un kalnu grēdas, tādas kā Olimps (augstākā virsotne Grieķijā – Panteons – 2917m), Maķedonijas un Frakijas kalni, kurus pārtrauc nelieli līdzenumi un no kuriem iztek dažas upītes, no otras puses – robotā krastu līnija Vidusjūras daļā, kura piedod Grieķijai tās neatkārtojamo šarmu. Tāda pat reljefa daudzveidība ir raksturīga arī jūras dzīlēs, kas kādreiz, miljonus gadu atpakaļ, bija sauszemes turpinājums. Netālu no Tenaro pussalas, 4850 m dziļumā atrodas t.s. „Inusu aka” (Inusses – salu grupa Egejas jūrā) – visdziļākā vieta Vidusjūrā. Grieķijas piektā daļa ir salas – apmēram 20 tūkstoši, bet apdzīvotas ne vairāk kā 200. Robežojas ar Albāniju, Bulgāriju, Turciju un Maķedoniju. Lielāko valsts daļu aizņem nelieli Pindu kalni. Balkānu kalnu atzarojumi dala kontinenta jeb Balkānu Grieķiju trijos apgabalos: Ziemeļgrieķijā, Vidusgrieķijā, un Dienvidgrieķijā.
Ziemeļgrieķijā ietilpst Ēpeira rietumos un Tesālija austrumos, kuras vienu no otras šķir Pinda kalnu grēda. Ziemeļgrieķiju un vidus Grieķiju savieno šaurā Termopilu aiza, kas ved gar stāvu kalnu nogāzi pašā jūras krastā. Ēpeirā ir bargāks kontinentiālāks klimats nekā citur. Te bieži līst, plosās negaisi un sniega vētras. Kalnu nogāzes senatnē klāja biezi meži. Ielejas Ēpeirieši izmantoja ganībām. Ēpeira bija slavena ar piena lopu audzēšanu. Pavisam citāda ir Tesālija. Tā ir liels līdzenums, ko rietumos ieskauj Pinda Kalni, bet austrumos – osas grēda. No ziemeļiem Tesāliju norobežo kalnu grēda ar mūžīgiem sniegiem klāto Olimpa virsotni (ap 2985 m ) . Auglīgāko Tesālijas daļu – Tempu ieleju – apūdeņo Pēnejas upe. Tesdāliju dēvēja par Grieķijas maizes klēti un no šejienes uz citiem apgabaliem izveda kviešus. Tās iedzīvotaji nodarbojās ar graudzkopību, vīnkopību, dārzkopību. Attīstīta bija arī lopkopība, it īpaši zirgu audzēšana.
Vidusgrieķijā ietilpst šādi apgabali: austrumos – Atika ar centru Atēnām, ziemeļrietumos no tās - Boiotija ar centru Tēbām, tālāk uz austrumiem – Fokīda, kuras teritorijā atradās svētais Delfu novads ar Apollona templi un visiem Grieķiem kopēju orākulu, ziemeļos Dorīda, Lokrīda (Ozolu un Opuntas), bet rietumos – Aitolija un Akarānija. Grieķu tautas vēsturē un attīstībā īpaša nozīme bija akmeņainajai un sausajai, bet ar izejvielām (sudrabu, svinu, marmoru, mālu) bagātajai un Jūrniecībai izdevīgajai Atikai. Šā apgabala austrumu krastā bija vairākas ērtas ostas, kas veicināja jūras tirdzniecību ar izejvielām un amatniecības izstrādājumiem. Atēnas kopš arhaiskā perioda beigām kļuva par Grieķijas tirdzniecības un amatniecības centru. No Atikas izveda vīnu un medu. Atikā audzēja daudz sīklopu it īpaši kazas. Vidusgrieķijai austrumos piekļaujas lielā, auglīgā Eibojas sala, kas klimata ziņā ir visai līdzīga kontinentam. Eiboja ir slavena ar saviem dārziem, olīvkoku birzīm, vīnogu laukiem. Salas ziemeļos audzē kviešus.
…
