Gribas, sapratnes un ticības saistība Augustīna darbā "De libero arbitrio voluntatis" un to saistība ar harmonisku dzīvi

Gribas un patiesības jēdzieni ir dominējuši dažādās cilvēka izziņas koncepcijās. Patiesība ir cilvēka prāta darbības mērķis, kur teorētiskā prāta pamatfunkciju var definēt caur patiesību, nevis domāšanu domāšanas pēc. Taču izvirzās jautājums – vai cilvēka griba virza prātu vai prāts nosaka gribu? Un cik saistīti ir šie jēdzieni? Gribas un prāta samērošanas rezultātā neizbēgami ir jānonāk pie sapratnes.
Antīkajā filosofijā gribas jēdziena vēl nav, taču tiek nošķirti aklas tieksmes un ar prātu izsvērtas izvēles nosacījumi, vēstures gaitā šīs tendences tiek saistītas un transformējas jautājums par cilvēku – gribas koncepts tiek saistīts ar prātu un patiesību. Antīkajā pasaulē pastāvēja darbības teorija - jautājums par to, kā atšķiras darbība no notikuma. Tas ir saistīts ar subjekta spēju pašam uzsākt kādu darbību, kas savukārt paredz atbildību, un ar to ir saistāms brīvības jēdziens. Darbības jeb dzīves teorija būtībā jautā par to, vai dzīve ir darbošanās vai norise. Jo tas, cik lielu izvēli cilvēks savā rīcībā pieļauj, ir saistāms ar viņa autonomiju, gribu un atbildību – rodas tik būtiskais jautājums par to, vai mēs esam nejaušu apstākļu rezultāts vai darbspējīgs indivīds?
Platons cilvēka dvēseli sadala daļās, kur katra ir autonoma, lai gan struktūra ir viena. Ir iekāres, dziņas, prāta tieksmes, prāta nenoturība kaislībās un tamlīdzīgi. Lai saglabātu savu nodomu noturību, ir vajadzīgs gribasspēks kā tieksme, kas nomāc pārējās kaislības, taču tas var tikt intelektualizēts.

…