Griba kā personības sastāvdaļa dažādos literatūras avotos

Griba – cilvēka spēja uzvesties atbilstoši paša pieņemtiem mērķiem un vērtībām, neraugoties uz ārējiem un iekšējiem šķēršļiem. Griba ir pašregulācijas spēja, kas paredz apzinātu darbību, virzītu kā uz ārējiem objektiem, tā arī uz sevi. Dažreiz ar gribu saprot:
1)nodomu vai vēlēšanos;
2)motīvu (piem. “laba griba”);
3)darbības pirmsākumu, saistītu ar nepieciešamību pielikt pūles un mobilizēties.
Mūsdienu psiholoģijā griba visvairāk ir saistīta ar lēmumu pieņemšanu (lemšanu), iniciatīvu un atbildības izjūtu. 1
Vēsturiski gribu pēta gan krievu, gan ārzemju autori.
A.Ļubļinska savā darbā “Bērna psiholoģija” pievēršas gribas darbības attīstībai. Gribas darbība ir tā, ka cilvēka rīcība virzīta apzināti izvēlēta mērķa sasniegšanai.
Autore uzskata, ka par gribu var sākt runāt tikai mazbērna vecumā (no 1 līdz 3 gadiem).
Zīdaiņa vecumā (no dzimšanas līdz 1 gadam) autore runā par gribas darbības aktu fizioloģiskajiem mehānismiem:
pēc 10 dienām bērns sāk fokusēt acu skatus;
acu konverģencei pievienojas galvas, pēc tam ķermeņa;
pēc 4 mēnešiem roku kustības;
4 mēnešos un 2 nedēļās bērns iemācās saņemt kustošu spīdīgu priekšmetu;
1 gada vecumā kustības ir sarežģītas, bērns ceļas kājās.
Bērna kustības iegūst noteikt virzienu, precizitāti, saskaņotību, tomēr tās nav vēl gribas izpausmes, jo nav virzītas uz apzinātu mērķu sasniegšanu. 2
Mazbērna vecumā bērns mēģina sasniegt (dabūt) lietas, kuras viņš vēlas iepazīt: tā ir tīšā darbība. 2.,3 gadu vecumā runa tīšo darbību pārvērš par gribas darbību. Bērnam izstrādājas aktīva reakcija uz diviem vārdiskiem signāliem: vajag un nedrīkst. Autore iesaka bērna darbību vadīt šai posmā, pieradināt aizturēt viņa momentālās iegribas.
Tātad gribas darbība ir saistīta ar apzinātu rīcību. Skolas vecumā gribai ir liela nozīme tādu kognitīvo procesu attīstībā kā tīša iegaumēšana, tīšā reproducēšana, tīšā uzmanība.3 …