Gremošanas orgānu sistēma nodrošina uzņemtās barības mehānisku un ķīmisku apstrādi, organismam vajadzīgo vielu uzsūkšanu un nederīgo vielu izvadi no organisma.
Barības trakts sākas ar mutes dobumu, tad seko barības vads, ko no augšas un apakšas norobežo sfinkteri, tālāk atrodas kuņģis, ko sfinkteris atdala no zarnām (divpadsmitpirkstu zarna, tievā zarna, resnā zarna, taisnā zarna) un trakts atveras ar ānusu.
Biežākā problēma, kas saistīta ar barības vadu, ir barības vada beigu sfinktera darbības traucējumi. Funkcionāli tie var izpausties dažādi. Normāli apakšējais barības vada sfinteris atslābst tikai uz neilgu brīdi, lai ielaistu barības vadu šķērsojušo saturu kuņģī. Pārējā laikā sfinktera muskulatūra ir kontrahējusies, lai neļautu pussagremotajai barībai un sālsskābei no nākt bāziskajā barības vadā.
Pirmais sfinktera darbības traucējumu veids ir ahalāzija – barības vada beigu sfinkteris ir sasprindzis un neatslābst arī tad, kad barības vadā nonāk barība. Rezultātā barība nevar nokļūt tālāk, un vadā notiek barības stāvēšana, barības vads iestiepjas un tā sienas virs kuņģa veido guzai līdzīgu paplašinājumu. Otra iespēja ir, ka sfinkteris darbojas neadekvāti, tā izraisot hīmusa refluksu.
Hīmuss apdedzina barības vada sieniņas, kas var novest pie refluksa ezofagīta1.
Vēl ezofagītu var izraisīt arī hiatālā trūce – atvere diafragmā, ko barības vads šķērso, lai iekļūtu vēdera dobumā, reizēm gadās par lielu, un kāda gremošanas trakta siena tajā iestrēgst.Rezultātā veidojas sastrēgums, kas traucē apakšējā barības vada sfinktera darbību, veidojas ezofagīts.
Ezofagīta gadījumā pacienti sūdzas par dedzināšanu aiz krūšu kaula, nepatīkamās sajūtas var viļņveidīgi izplatīties augšup pa barības vadu un pat radīt nepatīkamu garšu mutē. …