Grēksūdzes noslēpuma un ārsta prakses noslēpuma aizsardzības mehānisms

Nonākot robežsituācijā, indivīds meklē vai gaida „pirmo palīdzību”. Nereti viņš nonākt pie atklāsmes, ka nepieciešams izrunāties – ar tuvāko, mācītāju, psihologu, psihiatru, Dievu. Jo, kā teicis Karlo Kareto, „grēka dziļumā mēs no jauna atklājam Dievu, ļaunuma bezdibenī mēs sajūtam viņa tuvumu. Savā vājumā mēs sajūtam, cik ļoti nepieciešams Viņš mums ir.”1 Tomēr, brīdī, kad indivīds jūtas bezspēcīgs, meklē atbildes un patvērumu, viņš atver savu sirdi, atklājot klausītājam savus dziļākos dvēseles „noslēpumus”.
Ņemot vērā sākumā minēto, darbā autore apskatīs grēksūdzes noslēpuma ietvarus, kā arī psihiatra, psihoterapeita (kā ārsta) pienākumu neizpaust tam uzticētās ziņas (turpmāk - ārsta prakses noslēpums). Jo, atklājot dziļākos dvēseles „noslēpumus”, indivīdam, kas nonācis robežsituācijā, nereti ir ļoti svarīgi apzināties, ka šīs lietas netiks izpaustas tālāk. Pretējā gadījumā, indivīds, nespēj uzticēties līdz galam, tādējādi atstājot problēmu neatrisinātu.
Uzsākot runāt par grēksūdzes noslēpumu un tā tiesiskās aizsardzības mehānismu valstī, jānoskaidro, kas vispār ir grēksūdze. Grēksūdze, kā teikts enciklopēdijā, ir viens no kristiešu (katoļu un pareizticīgo) sakramentiem, reliģiska ceremonija: grēku izklāstīšana, nožēlošana un dieva vārdā pasludināta to atlaišana, piedošana. Kolektīvajā grēksūdzē garīdznieks nolasa īpašu formulu un ticīgie klusībā vai korī atzīstas grēkos, taču individuālajā grēksūdzē ticīgais izklāsta savus grēkus garīdzniekam.2 Šobrīd par grēksūdzi aktuāli runāt kā par Romas katoļu, pareizticīgo, vairumu Tālo Austrumu kristīgo Baznīcu, anglikāņu un evaņģēliski luterisko Baznīcu sakramentu.…