1. GRAUDKOPĪBAS NOZARES RAKSTUROJUMS
Graudkopība ir svarīgākā augkopības nozare, jo graudu ražošana veicina jebkuras valsts ekonomisko un politisko stabilitāti, iedzīvotāju pārticību. No graudiem izgatavo ne tikai maizi un maizes izstrādājumus. Tie nodrošina arī vajadzīgo piena, gaļas, olu un citu produktu ražošanas apjomu.
Graudaugu plašā audzēšana pamatojas uz šādām iegūstamās produkcijas priekšrocībām:
• Koncentrēts uzturvielu un mazs ūdens saturs galvenajā ražas daļā – graudos;
• Iespēja graudus ilgstoši uzglabāt dabiskā veidā;
• Iespēja tos transportēt lielos attālumos;
• Visu audzēšanas, novākšanas, transportēšanas un pārstrādes darbu pilnīgas mehanizācijas iespēja.
Graudaugu pārtikas produkti cilvēku uzturā ieņem aizvien nozīmīgāku vietu. Daudzās pasaules attīstītākajās valstīs tiek pārskatīta pārtikas patēriņa bilance par labu graudu produktiem.
Lai saimniecības iegūtu pēc iespējas augstāku ražas, vienlaikus iztērējot mazākus līdzekļus, vispirms tajā ir jāiegulda materiāli tehniskās bāzes sakārtošanā: jābūt jaunām kaltēm, tehnikai, ilglaicīgiem sadarbības partneriem materiālo resursu piegādē un graudu realizācijā. Tāpēc ir jādomā par jauniem projektiem un plāniem, kā turpināt saimniecību modernizāciju un efektīvi izmantot Eiropas Savienības fondu atbalstu.
Latvijā audzē tikai mīkstos kviešus. Pēdējos gados Latvijas bioloģiskie lauksaimnieki savu saimniecību graudaugu struktūru papildinājuši ar plēkšņu kviešiem – speltu.
Latvijas teritorijā kviešus sāka audzēt vēlāk nekā citur Eiropā, lai gan arheoloģiskajos izrakumos atrastie graudu un nezāļu paraugi rāda, ka, attīstoties tirdzniecībai 10.–11. gadsimtā, kvieši no Tuvo Austrumu zemēm bija atceļojuši arī līdz Latvijai. Kviešus kā maizes labību zemnieki vienmēr centušies sēt savos visauglīgākajos laukos. Vasaras kviešus sēja bagātās lapu koku līdumu mežu zemēs vai vēlāk, 17. gadsimtā, zemkopības papuvju sistēmas uzplaukuma laikā, tā sauktajos tīruma dīķos, kas izveidojās, kad ielejās esošus tīrumus ar slūžām appludināja un 6–8 gadus turēja zem ūdens.
Kviešu platības Latvijā ievērojami palielinājās 18. gadsimtā, kad muižu saimniecības sēklu ieveda no Polijas un Austrumprūsijas, un ziemas un vasaras kviešus sāka audzēt arī apkārtējie zemnieki.
Ziemas kviešu audzēšana Latvijā attīstījās, pateicoties no Polijas ievestajiem Sandomiras kviešiem. Tie bija ar brūnām bezakotu vārpām, gar-stiebraini, neizturīgi pret veldrēšanos, bet raksturojās ar labu ziemcietību un apmierinošām maizes cepam īpašībām. Vēlāk no Austrumprūsijas ieveda Kuverta kviešus. Kuverta kvieši bija veldres izturīgāki, ar baltām bezakotu vārpām un samērā ziemcietīgi, bet sliktākām maizes cepšanas īpašībām nekā Sandomiras kviešiem. (Kviešu selekcija..., 2009.)
1.1. Zemgales reģiona attīstības tendences lauksaimniecībā
Zemgales kopējā platība ir 10739,096 km2, kas sastāda 16,6% no kopējās Latvijas Republikas teritorijas. Reģionā ir visauglīgākās lauksaimniecības zemes Latvijā, Zemgale tiek dēvēta par „Latvijas maizes klēti”, arī pirms okupācijas laika, jo lauksaimniecībai piemēroto augšņu dēļ šeit veidojās un attīstījās lielas zemnieku saimniecības, tika pielietotas tiem laikiem modernas lauksaimniecības tehnoloģijas.. Zemgalei raksturīga nepiesārņota un maz pārveidota dabas vide. Reģions ir bagāts ar daudzveidīgiem dabas resursiem: kūdru, smilti, granti, dolomītu, mālu, augstvērtīgu augsni, mežiem.…
