Grāmatu miniatūra Bizantijā

Miniatūru glezniecības attīstība Bizantijā bija saistīta ar grāmatas lielo nozīmi šīs valsts kultūras dzīvē. Galvenajā vietā bija reliģiska satura literatūra, taču līdztekus tika pārrakstīti arī antīko autoru darbi (piemēram, Homēra „Iliāda”), zinātniski pētījumi, vēsturiski apcerējumi un dzeja.
Mūsu ēras 1. gadsimtā Eiropā notika pāreja no antīkajā pasaulē izplatītajiem tīstokļa rokrakstiem uz t.s. kodeksiem, tas ir, uz grāmatu, kas sastāv no atsevišķām, kopā sašūtām lapām. Bizantijā esošās rokrakstu pārrakstītāju grāmatas jau visas bija kodeksi, kur miniatūru gleznojumus vai zīmējumus novietoja uz rokraksta malām vai arī veltīja tiem atsevišķas lappuses vai puslappuses.
5.-6. gs. Ilustrētajos rokrakstos jūtama spilgta antīkās glezniecības ietekme. Šāda rakstura miniatūras sastopamas bībeles pirmās grāmatas rokrakstā, kas glabājas Vīnē un pārrakstītas ap 500. gadu (t.s. “Vīnes Genesis” jeb “Vīnes Dzīves grāmata”). Tāpat antīkā glezniecības ietekme jūtama miniatūrās, kas grezno laicīga satura grāmatas. Tāds laicīga satura darbs bija Dioskorīda grāmata (6. gs.). Tajā apkopotas ziņas par sava laika slaveniem grieķu un romiešu ārstiem, kā arī ievietoti viņu portreti. Dioskorīds bija ārsts, kas atklāja mandragoras saknes maģiski dziedniecisko spēku. Grāmatā ir arī paša Diaskorīda portrets, tāpat šā rokraksta pasūtītāja Jūliana Aninija portrets, ko ietver divas tikuma alegorijas – Augstsirdība un Gudrība.

…