Vārdiem var būt gan ikdienas nozīme, gan juridiskā nozīme. Veidojot juridiskos tekstus, likumdevējs ir tiesisks ne tika izmantot ikdienas valodā lietotos vārdus to parastajā nozīmē, bet tā piešķir tiem specifisku juridisku nozīmi. Šādus vārdus vai to kopas sauc par juridiskiem jēdzieniem.
Sastopami gadījumi, ka likumdevējs atsevišķos likumos nosaka kādam juridiskam terminam tādu nozīmi, kas atšķiras no vispārējās prakses. Tā, piemēram, likumā par pievienotās vērtības nodokli 1.panta 15.punktā dots jēdziens „ieskaits” skaidrojums. Tas ir šaurāks nekā šā termina izpratne Civillikumā 1846.-1851.pantā. šāda neatbilstība bija viens no pamatiem, lai Augstākās Tiesas Senāta spriedums par pievienotās vērtības ieskaitu tiktu noraidīta SIA „Bovi Holding” kasācijas sūdzība.
Tādejādi vārda juridiskā nozīme atšķiras no ikdienas valodas lietojuma var tikt uzskatīta par vienu no pirmajiem soļiem, kas ved uz vārda juridiskās nozīmes apzināšanu tādā apjomā, kāds nepieciešams konkrētā gadījuma risināšanai.
Gramatiskajā iztulkošanā pienācīga vērība jāvelta tam, ka tiesību tekstos lietojamiem juridiskiem jēdzieniem var būt dažādas abstrakcijas pakāpes, pieaugoša vai krītoša saturiskā noteiktība. Šādus jēdzienus var iedalīt vairākās grupās.
1) viennozīmīgie jēdzieni. To nozīme ir noteikta vai nu ar pašas lietas dabu (Rīga , Latvija, 18. novembris), vai arī ar likumu (Latvijas valsts karogs ir sarkans ar baltu svītru). šādu jēdzienu vārdiskā satura izpratne parasti grūtības nerada.
2) Var būt jēdziens ar skaidru „kodolu” un pietiekami norobežotām „apmalēm”, tas ir, jēdzieni, kuru pamatnozīme ir skaidri saskatāma un izprotama. Parasti šie jēdzieni ir substacionāli, ar reāli pārbaudāmu saturu. Skaidrs „kodols” ir, piemēram, jēdzienam „automašīna” vai „telpa”. Tipiskos gadījumos to saturs ir viegli izprotams. …
