Laikmeta raksturojums. Jēdziena gotika skaidrojums.
Divpadsmitā gadsimta baznīcas vara jau bija spiesta atkāpties pret nostiprinājušos feodālismu, kura varu savukārt sāka apdraudēt tirgoņu ģildes un amatnieku cunftes. Tomēr 13.gs. feodālisms bija samērā iecietīgs pret jauniem kultūras meklējumiem, tāpēc mākslā vairāk spēja izteikties personīgā ierosme un dažādība. Jau romāņu mākslas laikmetā, 12.gs. beigās, radās tieksme pēc brīvākām mākslas formām, bet 13.gs. šī tieksme, krustojoties ar austrumos, krusta karu laikos mantotiem iespaidiem, kļūst jo spēcīgāka un valdonīgāka. Tā sekmē skaistās un kristīgo kultam piemērotākās mākslas – gotikas izveidošanos. Šī māksla pilnībā atbrīvojas no bizantiešu un antīkiem iespaidiem. No stingrā un dogmatiskā romāņu stila mākslinieki pāriet uz brīvāku, graciozāku un dzīvāku gotikas stilu. Dievišķā optimismā apgarotā gotikas māksla ir veselīgāka un dzīvespriecīgāka nekā romāņu. Pa daļai to skaidro apstāklis, ka mākslinieki šinī laikā nenāca tikai no mūku vidus, bet arī no bruņniecības un vēlāk arī no pilsoņu aprindām. Gotikas posms Rietumeiropas mākslā, salīdzinot ar romāniku, ir liels solis uz priekšu un atspoguļo reālistiskāku pasaules uztveri. Feodālisma un pilsonības iespaidiem pieaugot, arī mākslas uzdevumi paplašinājās. Celtniecība un citas mākslas tika nodarbinātas pie piļu, ģilžu un cunftu namu celšanas un greznošanas.
Visizdevīgākie saimnieciskie un politiskie apstākļi mākslas attīstībai bija Francijā, kuras kultūras centrs jau tolaik bija Parīze. Šai laikā Francijā notika lielas pārmaiņas politiskajā, ekonomiskajā un arī sabiedriskajā dzīvē. Feodālisma sadrumstalotajā zemē lēnām nostiprinājās karaļa vara, kas savos centienos rada atbalstu pilsētās, kurās plaši sāka attīstīties amatniecība uz tirdzniecība. Pilsētas izvērtās par nozīmīgiem kultūras centriem, bet pilsētnieki kļuva par saimnieciskās un kultūras dzīves veicinātājiem un ražojot, braukājot, vērtējot un salīdzinot lika pamatus jaunām atziņām. Baznīcas mācība netika vairs atzīta par vienīgo patiesību, un protests pret to izpaudās nevien ķecerībās, bet arī teoloģiskos un filosofiskos disputos. Pirmoreiz parādījās viens no kultūras svarīgākajiem faktoriem – universitātes. Laicīgajās publiskajās skolās mācības notika vietējo tautu valodā. Pārmaiņas bija vērojamas arī ētikas laukā – radās sievietes kults, mīlestība uz dabu, cilvēku un skaistumu, pašaizliedzīgas mīlestības slavināšana. Francijā arī izveidojās skaistā gotikas māksla, jo aktuāla kļuva jauna tipa dievnamu celtniecība, kas būtu piemēroti pilsētas apstākļiem un lieluma, apdares un apgaismojuma ziņā apmierinātu pilsētnieku prasības. Zināmu mājienu gotikas māksla mantoja no austrumiem, jo atgriežoties dzimtenē pēc krusta kariem, franči nespēja samierināties ar smagi grūto romāņu mākslu, tādēļ vadoties no reliģiskas jūsmas, mostošās nacionālās apziņas un austrumos mantotiem iespaidiem, franči radīja tā sauktās akmens pasaciņas – Francijas katedrāles. Tās ir uzskatāmas par viduslaiku mākslas augstākiem sasniegumiem. Dziļas, pārliecinātas ticības un pielūgšanas kvēles radītie gotiskie dievnami misticisma ziedu laiku poēziju atstaro vēl mūsdienās.
…
