Gotikas lietišķā māksla
Gotikas laikmetā pieaug lietišķās mākslas laicīgā sektora nozīme, un tas kvantitatīvi un kvalitatīvi tuvojas baznīcas sektoram. Var pat sacīt, ka gotika bija mākslas amatniecības „zelta laikmets”. Tomēr šeit vērojama pakļaušanās galvenajam mākslas veidam – arhitektūrai.
Par svarīgu pils iekštelpu dekora objektu kļūst austi paklāji, lai nosegtu aukstās pils sienas. Galvenie to izgatavošanas centri ir Parīze un Arasa XV gs. Ļoti populāri ir paklāji ar mednieku vai mīlētāju figūrām uz foniem, ko rotā neskaitāmas puķes, tikpat iecienīts motīvs ir arī dāma ar vienradzi. Izplatīti ir izšuvumi, kuros labprāt izmanto arhitektūras formas. Iemīļota ir arī sīkplastika no ziloņkaula. Visbiežāk veido dievmātes figūriņas. Šo sīkplastiku raksturo ķermeņu s-veidīgais izliekums, seju līdzība skaistai maskai, tā saucamā gotikas stilizācija (izstieptas proporcijas, asi leņķi un diagonāles kroku veidojumā, spilgts izkrāsojums). No ziloņkaula izgatavo arī saliekamus altārus, lādītes, spoguļu vākus, nažu spalus u.c. Nereti šādus priekšmetus darina no koka un tad izkrāso. Gotikas periodā turpina darināt arī metālizstrādājumus: kausus, šķīvjus, relikvārijus; visbiežāk tos izgatavo no sudraba. Raksturīgi, ka visi vēlīnās gotikas mākslas darbi veidoti ar izsmalcinātu meistarību.8
Dārglietas iegūst lielāku nozīmi, zelts tika lietots lai simbolizētu priekšmeta garīgo vērtību, nevis parādītu tā materiālo vērtību. Zelts baznīcās bija visur un galvenokārt tika izmantots reliģiozu priekšmetu izgatavošanā – ceremoniju traukiem, relikvārijiem. Lietišķās mākslas priekšmeti bija inkrustēti ar pērlēm, dārgakmeņiem, kalnu kristāliem. Tie bija smalki dekorēti un emaljēti.9
…
