1.Gotikas stila ģenēze.
Ar vārdu ‘’gotika’’ apzīmē attīstīto un vēlo viduslaiku mākslu un arhitektūru Eiropā. Jēdziens atvasināts no itāļu renesances teorētiķu maldīgā uzskata, ka goti, kas tautu staigāšanas laikā piedalījušies antīkās kultūras izpostīšanā, ir vaininieki barbariskās viduslaiku kultūras radīšanā. Nievājošais spriedums mainījās tikai 18. un 19. gadsimta mijā, kad angļu, vācu un franču pilsoniskās aprindas sāka meklēt savas nacionālās pašapziņas iedīgļus lokālajā senatnē. Jaunajai tendencei vislabāk atbilda gotika, kuras reminisance ienāca arī tālaika aktuālajā mākslā un arhitektūrā. Par stila apzīmējumu vārdu ‘’gotika’’ sāka lietot ap 1800.gadu, Eiropas mākslas attīstībā nošķirot veselu periodu starp romāniku un renesanci. Sākotnēji viengabalainais gotikas jēdziens laika gaitā tika pakļauts dažādām evolucionārām pārmaiņām: tā tika sadalīta agrajā, attīstītajā un vēlajā gotikā. Vārdu ‘’gotika’’ var pieņemt kā vispārējā leksikā aprobētu jēdzienu, bez kura grūti iztikt, runājot par Eiropas vēlo viduslaiku mākslu, kas savu uzplaukumu sasniedza 13. un 14.gadsimtā, Itālijā beidzās jau 15.gadsimta sākumā, bet citās zemēs vēl noturējās līdz 16.gadsimta sākumam. [1]
Agrajā gotikā vēl bija spēcīgi jūtama romānikas stila ietekme- romānikai raksturīgais horizontāļu un vertikāļu līdzsvars. Bet ar laiku pieauga vertikālo līniju pārsvars, radās tieksme arhitoniskajām masām it kā traukties augšup, pastiprinājās māksliniecisko tēlu izteiksmīgums un emocionālais piesātinājums, skaudrāk izpaudās laicīgās tendences. Vēlajā gotikā palielinājās formu dinamiskums, dekorativitāte un izsmalcinātība, pieauga misticisma tendences. [2]
12.gadsimta beigās sākās tendence ļauties brīvākam mākslas un arhitektūras formām, ko rosināja, krusta karu laikā gūtie iespaidi Austrumu zemēs. Krusta kara dalībniekus bija apbūris islāma arhitektūras greznums, vieglums un graciziotāte, ko iztēlē viņi mēdza salīdzināt ar akmens mežģīnēm. Romāniskā smagnējība sāka šķist pārāk drūma un nomācoša.
Jaunā stila likteni ietekmēja situācija, ka gotika atšķirībā no romānikas izplatījās ārpus klosteru sienām un tās piekritēji vairs nebija vienīgi mūki, bet arī bruņniecība un kurtuāzās aprindas. Pārveidi pirmie sāka francūži. Stingrās un atturīgās romāņu formas ieguva dzīvīgumu, apgarotību un prieka izteiksmi.
Gotikas sākumu mēdz saistīt ar Sendenī abatijas dievnama pārbūvi 12.gadsimta beigās. Baznīca bija kļuvusi par šauru daudzajiem apmeklētājiem, tāpēc to vajadzēja paplašināt, padarīt gaišāku. Šī problēma tika atrisināta, balstu sistēmu iznesot baznīcas ārpusē. Izveidojot karkasa struktūru, no sienām tika noņemta milzīgā slodze, un tajās varēja iebūvēt lielus un plašus logus. Gotikas laikmetā celtniecībā sāka vadīties no zinātniskiem aprēķiniem.
Pārmaiņas ietekmēja arī gotisko tēlniecību. Salīdzinājumā ar romānisko periodu skulpturālie tēli ieguva arvien vairāk lielu plastiku un dzīvīgumu, individuālus sejas vaibstus un pareizākas ķermeņa proporcijas.
…
