Globalizācija izpaužas dažādos pasaules ekonomikas aspektos. Viens no tiem ir finanšu globalizācija. Dolārs kļuva par izplatītāko konvertēšanas valūtu, finanšu resursi tika padarīti par ļoti starptautiskiem, pat naftas valstis savus uzkrājumus vislabprātāk glabāja Rietumu bankās dolāros vai citās labi konvertējamās valūtās. Rietumu valūta kļuva par starptautisku valūtu.1 Šo finanšu globalizāciju ietekmēja arī ārējās tirdzniecības izaugsme, lielā mērā arī starptautisko aizdevumu un akciju tirdzniecības izaugsme, kā arī straujā integrācija globālajos finansu tirgos.2
Finanšu globalizācijai ir sava nozīmīga ietekme, radot politiskās un ekonomiskās sekas. Kapitāla mobilitāte un elastīgie maiņas kursi tiecas iznīcināt vienas valsts atsevišķi pieņemtu monetāro politiku, tā vienkārši vairs nespēj pieņemt savu atsevišķu monetāro politiku, jo ekonomiskās norises šajā valstī ietekmē arī ekonomiskās norises citur, tāpēc izolēties ir praktiski neiespējami. Līdz ar to, globalizācija var nodarīt arī ievērojamus kaitējumus, it īpaši tām valstīm, kuru ekonomiskā politika nav sinhrona ar pārējo pasauli.
Par netiešiem līdzvaininiekiem globālās finanšu krīzes izraisīšanā varētu būt kļuvuši analītiķi, kuri izstrādājuši biržu datoru programmas, kuras ar aktīviem tirgojas automātiskā režīmā. Jau kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem nozīmīgu daļu vērstpapīru un akciju pērk un pārdod nevis dzīvi brokeri, bet gan datori. Piemēram, 2006. gadā datori veica 40% darījumu Londonas fondu biržā, savukārt vairākās ASV biržās šis skaits sasniedz 80%. Šo datoru algoritmus ir izstrādājuši analītiķi – parasti fiziķi vai matemātiķi, kas darbojas risku vadības jomā. Programmas balstās uz risku izvērtēšanu, galvenokārt konkrētajā brīdī, šādi konstatējot, vai vērtspapīru tirgošana būs izdevīga un nosakot akciju cenu. Vienlaikus programmas neņem vērā datus par tirgus dalībnieku reālo maksātspēju, pieejamajiem kredītiem, utt., kā arī neparedz sekas, kādas var rasties masveida nemaksāšanas gadījumos.…