Glezniecība un grafika Japānā

Tieksme pēc harmonijas ar dabu ir japāņu mākslas galvenā iezīme. Japāņu mākslas princips - "Neradi pats, bet atrodi un atklāj!"
Lielā mērā Japānas glezniecība attīstījusies Ķīnas ietekmē, budisma glezniecība ienāk Japānā ar pilnīgi izveidojušos ikonogrāfiju (stingri noteikti zināma sižeta vai personas attēlošanas likumi (4)), tomēr tā neaizēnoja Japānas radošās tieksmes un nacionālās glezniecības izveidi. Līdzīgi Ķīnai japāņu glezniecība izveidojās no raksta. Tradicionālajā japāņu glezniecībā galvenokārt izmanto melnu vai krāsainu tušu uz papīra un zīda tīstokļa.
Izšķir divas tīstokļu gleznu formas :
* kakemono (stāvo, kuru piekar pie sienas);
* makemono (gulisko, ko skata tikai rokās).
Makemono tīstokli skatoties, to atritina. Tīstokļu gleznas galvenā vērtība ir kultūrvēsturiskā (5).
Popularitāti ir iemantojis prinča Sjutoku portrets ar diviem dēliem (gleznojums uz papīra). Šī valdnieka laikā (574 - 622) budisms Japanā kļūst par valsts reliģiju.
Nākamais posms (9. – 12. gs.), ko nereti dēvē par literatūras un mākslas „Zelta laikmetu” japāņu kultūrā, ir „Heian”, kas tulkojumā nozīmē „miers un līdzsvars”. Tā vārdā tika nosaukta Japānas jaunā galvaspilsēta Heiana. Heianas kultūra ir smalkas, elegantas galvaspilsētas aristokrātijas kultūras uzplaukuma laiks, kas ietekmējis japāņu glezniecību.
Heianas kultūras beigu posmā izveidojās galma glezniecības skola jamatoe (japāņu glezniecība). Jamatoe skola bija brīva no jebkādām ietekmēm un aizguvumiem līdz 14.gadsimtam. Par šīs skolas šedevru uzskatāmas ilustrācijas daiļdarbam „Gendzi monogatari”.…