Ģipsis ir tradicionāls būvmateriāls. No seniem laikiem ģipsis izmanto dažādās būvniecības apgabalās. Pirmoreiz dabiskais ģipsis sāka tikt izmantots aptuveni 9 000 g. p.m.ē. mūsdienu Turcijas teritorijā. Ēģiptē 5 000 - 3 400 g. p.m.ē. sāka pirmoreiz tikt pielietotam dedzina ģipsis šķīdumiem sienu apmešanai. Vavilonā un Asīrijā dabiskais ģipša akmens tika pielietots šķīdumu kvalitātē iekšējiem un ārējiem darbiem. Senā Grieķijā un Senā Romā no ģipša darīja iekšējus apmetumus, bet ģipša akmens tika pielietots grīdu un sienu apšuvumam. Centrālā Āzijā dedzina ģipsis ir ar māla un dzelzs savienojumu piemaisījumu, un tika pielietots iekšējiem un ārējiem apmetumiem, grieztām dekorācijām. Eiropā atgriešana pie dedzina ģipša izmantošanas, pēc dažiem sastinguma gadsimtiem, notika IV – VI gadsimtos. Ģipsi sāka pielietot kā apmetumi, ģipša dekorācijas, pamati zem freskām, bezšuvju grīdas, dekoratīvi panelējumi, griezts veidgreznojums, šķīdumi stājglezniecībai, skulpturāls materiāls.
Cilvēce sakrāja milzīgu pieredzi ģipša ražošanas un izmantošanas jomā. Bet pēdējā laikā ģipsis tika izmantots mazāk un tam atradās daudz jaunas aizstāšanas. Tomēr ģipša iespējas arvien nav izsmeltas.
Tagad kardināli izmainās vērtību un attiecību sistēmas, kas noteic arhitektūras-pilsētbūvniecisku darbību un būvniecības attīstību. Izmantojot gan tradicionālus, gan jaunos būvmateriālus, nepieciešams ņemt vērā to ekoloģiskumu: drošība pie taisna un netieša kontakta ar cilvēku; neitrāls, vai pat labvēlīga iedarbošanās uz fiziska un psihiskā ļaužu stāvokļa, tas ne vienmēr tiek izpildīts un tad būvmateriāli kļūst par avotiem apslēptā piesārņojuma. …
