Laulība ir ģimenes pamats, un kā tādu to tiesiski regulē Civillikums, kaut gan mūsdienās ir bieži sastopamas arī ārlaulības ģimenes attiecības, kas no tiesību viedokļa tomēr nekādas laulībai līdzīgas sekas nerada (“civillaulība” pie mums tiesiskā ziņā nepastāv). Tas ir izskaidrojums ar to, ka laulības nozīme un tās atšķirība no vienkārša konkubināta atšķiras ne tikai ar to, ka tā ir noslēgta pēc zināmas likumiskas formas, bet arī, ka laulība uzliek abiem laulātajiem savstarpējus pienākumus, no kuriem viņi, laulībai pastāvot, nevar patvaļīgi vienpusīgi atteikties.*
Laulāto tiesības ir personiskas un mantiskas. Tās rodas tikai ar to brīdi, kad laulība noslēgta likumā paredzētājā kārtība – Dzimtsarakstu nodaļa vai pie Civillikuma 51.pantā noteikto konfesiju garīdznieka.
Atšķirībā no padomju laulības un ģimenes kodeksa, kurā bija paredzēta tikai viena laulāto mantisko attiecību sistēma, Civillikums, tāpat kā tas ir daudzās ārvalstīs, paredz:
laulāto likumiskās mantiskās attiecības
laulāto līgumiskās mantiskās attiecības.
Tas ļauj laulātajiem pašiem brīvi izvēlēties sev vēlamo mantisko attiecību
režīmu, jo likumiskā mantisko attiecību sistēma ir piemērojama tikai tad, kad laulātie nav izvēlējušies līgumisko mantisko attiecību režīmu. Tādējādi likumiskās mantiskās attiecības starp laulātajiem veidojas tad, ja viņi nav noslēguši laulības līgumu, kur noregulēts viņu mantas statuss, vai šis līgums kaut kāda iemesla dēļ nav spēkā. Laulības līgums var slēgt gan pirms došanas laulībā, gan laulības laikā, tāpat tos var arī grozīt un izbeigt. Izbeidzot laulības līgumu laulības laikā starp laulātajiem arī iestājas likumiskās mantiskās attiecības.
Laulāto mantisko attiecību jautājums pieder pie vissarežģītākajiem civiltiesībās, jo mantiskās attiecības ne tikai principā pakļaujas laulāto personīgām tiesībām, bet arī cieši saistītas ar pašu ģimeni kā sociālu organizāciju.**…