Ģimenes tiesības jau no laika gala ir valsts likumdošanas pamats, par cik ģimene ir viena no valsts sastāvdaļām. Tāpat, kā ir mainījušās valstu organizācijas, tāpat ir mainījušās arī ģimenes attiecības un normas, kas šīs attiecības regulē.
Lai izprastu mūsdienu ģimenes tiesības, ir jāapskata to veidošanās no pamatiem, respektīvi, to sākotnējā rašanās. Tā kā romiešu tiesības ir vienas no vecākajām tiesībās pasaulē un uz tām pārsvarā balstās mūsdienu tiesību normas, var secināt, cik lielā mērā romiešu ģimenes tiesības atbilst mūsdienu civillikumos rakstītajām ģimenes tiesībām.
Patriarhālā jeb agnātiskā ģimene un asinsradinieku jeb kognātiskā ģimene.
Romiešu sabiedrības pamatos jau no vissenākajiem laikiem bija patriarhālā ģimene, kas ilgākajā Romas valsts pastāvēšanas laikā sasniedza savas attīstības pilnveidojumu un juridisko noformējumu. Bet līdz ar ekonomisko attīstību tā pakāpeniski ira, dodot vietu asinsradinieku ģimenei. Impērijas periodā šī jaunā asinsradinieku ģimene arī ieguva romiešu tiesībās izveidotas juridiskas formas. Romas valsts pēdējā posmā, it sevišķi imperatora Justiniāna laikā, dominēja asinsradinieku ģimene, bet līdzās tai vēl pastāvēja spēcīgas patriarhālās ģimenes paliekas.
Patriarhālā ģimene, kas bijusi vairāk vai mazāk pazīstama visām senajām tautām, romiešiem sasniedza savas izpausmes pilnību. F.Engelss raksta, ka šīs ģimenes formas pilnīgi pabeigts tips ir romiešu ģimene. Familia kā ražošanas vienība pastāvēja ilgus gadu simteņus naturālās saimniecības apstākļos, kur strādāja kopā brīvie un vergi patriarhālās ģimenes tēva vadībā. Līdzās vergiem senromiešu familia kā saimnieciska vienība ietvēra sevī arī visus tā laika ražošanas līdzekļus – zemi, ēkas, darba rīkus, jūga lopus (vēršus, zirgus, mūļus, ēzeļus), mājlopus u.c.…
