Ģimenes tēma literatūrā – manuprāt, visplašāk, spilgtāk un daudzpusīgāk aplūkotā un atainotā tēma literatūrā, turklāt visas tās pastāvēšanas vēsturē. Un neapšaubāmi, jo ğimene – tā ir ikdiena, kas pavada mūs mūža garumā. Šīs tēmas atspoguļošanu patiesībā var uztvert kā realitātes atainošanu, kas nereti lasītājam var sagādāt nelielu pārsteigumu; proti, tas gluži nejauši var atpazīt kādu mirkli vai fragmentu no savas sadzīviskās ikdienas.
Es izvēlējos rakstīt par šo tēmu, jo parasti, lasot kādu grāmatu, es šai tēmu veltu īpašu uzmanību; tā mani piesaistījusi jau kopš mazotnes. Tas, šķiet, ir tādēļ, ka es allaž esmu tiekusies izpētīt un saprast, kāds tad īsti ir īstas un ideālas ģimenes modelis. Bērnībā, lasot latviešu un arī cittautu pasakas, man sevišķi simpatizēja sērdienītes tēls un nereti apzinājos, ka tiecos pēc šī tēla īstenošanas savā dzīvē; tagad lasāmajā literatūrā cenšos sameklēt sirdsšķīstos tēlus. Šie tēli man šķiet sevišķi interesanti.
Kad nolēmu izstrādāt šo darbu, tēmas izvēle bija skaidra – ģimene, protams. Un balstoties uz jau iepriekš iegūtajām zināšanām par konkrētu autoru vai darbu, es izvēlējos lasīt (un, manuprāt, diezgan veiksmīgi) R. Blaumaņa, R. Ezeras, J. Jaunsudrabiņa darbus un savdabības labad arī dažus M. Andersena-Nekses darbus. Uzskatu, ka šī referāta izstrāde man dos iespēju pilnīgāk iepazīt un izprast šo mani interesējošo tematu – ģimeni dažādās tās funkcionēšanas izpausmēs; tālab domāju vairāk pievērst uzmanību tēlu savstarpējām attiecībām, kas patiesībā arī ir tās noteicošās un darbojas kā ģimenes pamats. …
