No pirmajām dzīves dienām bērns attīstās kā sociāla bžtne, viņam paveras cilvēku attieksmju un attiecību pasaule, kas veidojusies visu paaudžu sabiedriskās darbības ietekmē. Viņš redz savus vecākus, savu ģimeni - pirmo saskarsmes paraugu, pirmo kolektīvisma pakāpi, nākamās personības attīstības nosacījumu un avotu.
Paši dārgākie un mīļākie cilvēki bērnam ir viņa vecāki. Vajadzība pēc vecāku mīlestības ir ne tikai visspēcīgākā, bet arī visilgstošākā vajadzība. Pāries daudzas aizraušanās, aprims kaislības, kas reiz satricinājušas mžsu dzīvi, taču mīlestība pret vecākiem un vēlēšanās saņemt viņu pretmīlestību saglabāsies līdz mžža galam. Lai gan starp bērnu un vecākiem zūd līdzšinējā vaļsirdība un ārējā sirsnība un to vietā rodas sarežģītas, nopietnas un atturīgas attiecības tomēr viņu garīgā tuvība palielinās.( )
Bet līdz ko bērni izaug, nemaz nav tik reti tie gadījumi, kad viņi steidz pamest vecāku mājas, un uz visiem laikiem zaudē saikni ar cilvēkiem, kas radījuši un audzinājuši viņus. Ieklausīsimies, ko saka bērni! Ļoti daudzi teic, ka viņi cienī savus vecākus un grib līdzināties tiem, taču ir ne mazums bērnu, kuri žēlojas, ka starp viņiem un vecākiem trūkst garīgās tuvības, un kuri nekādā ziņā negrib būt tādi kā māte vai tēvs.
Kas tad ir vecāku mīlestība pret bērnu? Tā ir prasme nodrošināt garīgu kontaktu ar viņu, saskatīt pārmaiņas viņa attīstībā. Audzinot bērnus, vecāki arī paši mainās. Mīlestība pret bērnu netikai ietekmē mazā cilvēka personību, bet arī spēj pārveidot un pilnīgot pieaugušo cilvēku personību, bagātināt viņu garīgo pasauli, jo ģimene ir vienots veselums, dinamiska sistēma, kurā ikviena tās locekļa emocionālais stāvoklis un jūtas nosaka ģimenes gaisotni, ietekmē visu ģimenes grupu.( )…
