Ģimene ir dabisks cilvēka izaugsmes konteksts, dabiska grupa, kurā ar laiku veidojas mijiedarbības stereotipi, vai vienkāršāk runājot konkrētas attiecību tradīcijas, paradumi. Šie stereotipi veido ģimenes struktūru, „rakstus”, tādējādi nosakot tās locekļu darbošanos, uzvedību un savstarpējās ietekmes raksturu. Ģimene ir atvērta sistēma, kurā notiek pastāvīga savstarpējā apmaiņa starp tās locekļiem un apkārtējo vidi. Turklāt tā ir pašorganizējoša sistēma, kuras pārmaiņu avots un iespēja atrodas iekšienē. Tas nozīmē, ka ģimeni veidojošie cilvēki tā vai citādi rīkojas konkrētas ģimenes sistēmas darbības likumu ietekmē. Vārdu sakot, sistēma (ģimene) ir primāra attiecībā pret jebkuru tajā iekļauto elementu (indivīdu). Tādēļ arī psihoterapeitiskās iedarbības objekts ir nevis atsevišķs indivīds – sistēmas elements - , bet gan visa ģimenes sistēma kopumā. Taču tieši šo apstākli klienti neizprot. Vecāki bieži neizprot, kāds sakars bērna nesekmībai ar procesiem un notikumiem ģimenē. Bieži klienti neizprot konkrētu simptomu (bērna nesekmība, neizprotamas saslimšanas u.t.t.) saistību ar notikumiem ģimenes iekšienē.
Ģimenes psihoterapija ir psihoterapijas novirziens, ko izmanto ģimenes sistēmas iekšienē esošo problēmu diagnostikai un korekcijai. Tā palīdz ģimenes locekļiem mainīt disfunkcionālos mijiedarbības veidus ģimenē uz adekvātākiem. Ģimenes terapija atšķiras ar to, ka ģimenes terapeits (terapeiti) strādā ne tikai ar to ģimenes locekli, kam ir "problēma", bet ar visu ģimeni. Ģimene tiek aplūkota kā viens veselums, un viena cilvēka problēma tiek apskatīta ģimenes kontekstā, jo katrs indivīds ir ģimenes sistēmas daļa.
Bieži ģimenes terapijā izdala četrus etapus:
1.Diagnosticējošais- ģimenes attiecību traucējumu diagnostika, personības diagnostika. Šis etaps ilgst visas terapijas garumā, jo diagnosticējot terapeits izvēlās tos vai citus psihoterapijas veidus;
2.Ģimenes konflikta likvidācija- tiek diagnosticēts konflikta rašanās iemesls. Psihoterapeits palīdz ģimenes locekļiem “runāt vienā valodā”. Pie kam viņš izvēlās starpnieka lomu, lai no viena ģimenes locekļa otram nodotu konflikta interpretējumu.;
3.Ģimenes attiecību rekonstrukcija- tiek apspriestas aktuālākās ģimenes problēmas vai nu savas ģimenes ietvaros, vai daloties pieredzē ar citām ģimenēm;
4.Atbalstošais vai fiksācijas etaps, dabiskos ģimenes apstākļos tiek nostiprinātas empātiskas ģimenes attiecības.…
