Audzināšana pirmatnējā sabiedrībā bija ļoti vienkārša – pieaugušie instinktīvi radināja bērnus apgūt veco cilvēku prasmes (pārtikas sagādāšana, rīkošanās ar darbarīkiem un ieročiem. “Cilvēces kultūras attīstības agrīnajās stadijās veidojās ģimene. Tā tad arī kļuva par bērnu audzināšanas iestādi.[5;7]”
Senebreju audzināšanā un izglītībā (11.-6.gs.p.m.ē.) tēvs mājās galvenais audzinātājs un kārtības noteicējs. “Vecāku cieņa, kā arī viņu atbildība par bērnu audzināšanu bija neapstrīdams ģimenes likums.[5;12]”
S.Grieķijā Aristotelis slavēja spartiešus par to, ka vecāki pievērš lielu uzmanību bērnu audzināšanai. Spartas jaunatne izcēlās ar paklausību vecākiem. Līdz 7 gadu vecumam bērni dzīvoja ģimenē, kur arī pastāvēja stingra padotības kārtība. Atēnās ģimenē mātes par saviem bērniem nerūpējās, to darīja aukles – barotājas vai verdzenes. Ģimenē valdīja ne vien bardzība, bet arī rotaļas, pasakas, dziesmas. Ģimenē audzināja negatīvu attieksmi pret vergiem.
S. Romā galvenā vieta audzināšanā bija ģimenei. Māte mājās bija tikuma sargātāja. Pedagogu mājās aicināja tikai retos gadījumos. Tēviem vajadzēja būt par atdarināšanas paraugu. Audzināšanas vieta ģimene (māja), zēni – tēva, meitenes – mātes audzināšanā. Lasīšana un likumu zināšana ir tas kopums, kas vecākiem ir jāiemāca bērniem. Cicerons aizstāv ģimenes audzināšanu un ir pretinieks valsts audzināšanai. “Audzināšanai jāsākas ģimenē. Ar bērniem jārunā pareizā valodā, ģimenē jābūt tikumiskai atmosfērai.[5;47]”
…