Audzināšana ir kompleksa parādība, tas ir senākais un plašāk aptverošais jēdziens, kas atklāj cilvēka tapšanu, ietverot pāreju no cilvēka fiziskās aprūpēšanas līdz viņa garīgi tikumiskai pilnveidošanai
I. Kants
Audzināšana galvenokārt saistās ar attieksmju kā personības īpašību, rakstura iezīmju un uzvedības pašregulācijas veidošanos. Zināšanu apguve ir īslaicīgāks un vienkāršāks process. Audzināšanas process ir daudz sarežģītāks un ilgstošāks, jo tas blakus intelektuālās attīstības likumsakarībām aptver arī gribas un jūtu kultūras veidošanos – visu topošās personības attīstību kopumā, kas galvenokārt realizējas praktiskās vai garīgās darbības un saskarsmes procesā.
Manis apskatāmā darba priekšmets ir ģimenes loma, un objekts – bērns līdz skolas vecumam.
Bērna audzināšana ir sarežģīts process, tāpēc par sava darba mērķi izvirzīju – izpētīt ģimenes lomu bērna attīstībā, sasniedzot skolas vecumu.
Galvenie darba uzdevumi ir:
1.atrast un izpētīt materiālus par interesējošo tematu;
2.analizēt ģimenes lomu kā 1. institūciju bērna audzināšanā;
3.izdarīt secinājumus par ģimenes lomu bērna dzīvē.
Pirmatnējā sabiedrībā audzināšana kā pieredzes nodošana radās darba procesā un izrietēja no nepieciešamības izdzīvot. Sabiedrības attīstības gaitā audzināšana atdalījās no darba procesa. Visā cilvēces attīstības gaitā sabiedrības īpaša funkcija bijusi iepriekšējo paaudžu pieredzes nodošana topošajai jaunajai paaudzei. Šī funkcija ir grūta tādēļ, ka katrs cilvēks ir individuāls, atšķirīgs, ar daudzveidīgām spējām un iespējām. Nodrošināt īpaši augoša cilvēka potenciāla realizēšanos un attīstību ir atbildīgs sabiedrības pienākums. [Špona A., 2001]
Audzināšanai ir divi dažādi skaidrojumi.
Plašā izpratnē audzināšana (angļu val. – up-bringing, socialization) ir mērķtiecīgi organizēts cilvēkdarbības process, kas virzīts uz sociālās kultūras pieredzes nodošanu no paaudzes paaudzei, uz jaunās paaudzes vērtīborientāciju un pašregulācijas veidošanu un garīguma izkopšanu. Audzināšanas procesā veidojas un attīstās nozīmīga personības attieksme pret cilvēku, cilvēka darbu, kultūras vērtībām, dabu, sabiedrību, valsti. Tas nodrošina iespēju kļūt par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem, pašiem noteikt savu dzīvi, rīcību un būt atbildīgiem par to. [Autoru kolektīvs, 2000]…
