Ievads.
Ģimene ir sarežģīts veidojums, kaut tam ir it kā nedaudz sastāvdaļu, bet kopdarbība notiek pēc dažādiem un īpatnējiem likumiem. Kāpēc? Tāpēc, ka katra sastāvdaļa ir personība, turklāt dinamikā un izmaiņas tajā izraisa izmaiņas visā kopdarbības sistēmā, lai līdzsvarotos, kompensētos. Ģimene ir nosacīti slēgta un pat apzinātas nepieciešamības gadījumā tai ir grūti tikt klāt, jo tā iekļauj dažāda satura un stipruma attiecības, katra individuālās īpatnības. Ģimeni dara noslēgtu arī tās piederību pie atšķirīgas kultūras vides tradīcijām.
Personības pašapziņas un pašpārliecināšanās veidi un ievirzes vispirms veidojas ģimenē, pēc tam turpina pilnveidoties paralēli ģimenē, skolā un sabiedrībā.
Ar pašregulējošu sociālo sistēmu saprotam sistēmu, kuras funkcionēšanu patstāvīgi regulē darbības rezultāti, kurus izvērtē īpaši sistēmu komponenti, kas nosaka, kādā mērā tiek nodrošināti sistēmas iecerētie mērķi un sistēmas stabilitāte.
Mūsdienu strauji mainīgajā pasaulē un nedrošajā pasaulē kā bērniem, tā pieaugušajiem svarīgi, lai ģimene kā pašregulējoša sistēma funkcionētu iespējami stabili un kļūtu ģimenes locekļiem par savstarpējas labvēlīgas palīdzības un drošības garantu.
Ģimenes pieaugušie locekļi savu eksistenci lielā mērā nodrošina tiešā saskarsmē ar sociālo vidi un tikai daļēji - ar ģimenes starpniecību. Turpretī bērni agrās bērnības, pirmskolas un sākumskolas posmā savas attīstības nodrošinājumu saņem galvenokārt ģimenē.
…