Jau no paša sākuma tiek likti pamati ģimenei. Vecāku paraugs saglabāt un nostiprināt ģimeni ir atkarīga no savstarpējās saskaņas.
Par labu ģimeni uzskata tādu, kurā katrs ģimenes loceklis spēj izjust un saprast citu pārdzīvojumus, kopā priecāties, bēdās uzmundrināt, palīdzēt, veicināt, lai ģimenē būtu labs noskaņojums, mājīgums.
Ģimenes savstarpējās attiecības, īpaši viņu saskanīga dzīve, kas izpaužas uzskatu vienotībā, attieksmē pret pienākumu, dažādu parādību vērtējumā, saticīgumā, vienotās prasības pret bērnu. Ģimenes savstarpējās attiecības lielā mērā veido ģimenes mikroklimatu (attiecības starp vecākiem, vecākiem un bērniem, vecākiem un citiem radiniekiem). Šīs attiecības ģimenē ir atkarīgas no vecāku autoritātes.
Ģimeņu nestabilitāte un nelabvēlīgās ģimenes negatīvi ietekmē bērnu audzināšanu, vīrieša un sieviešu morālo stāju, arī viņu darbu un sabiedrisko aktivitāti.
Liela uzmanība jāpievērš jaunajām ģimenēm, kāds būs viņu ģimenes liktenis tālākajā laika periodā. Vai spēs pildīt savas ģimenes funkcijas, tas ir, radīt pēcnācējus un pienācīgi rūpēties par tiem. Mēs nevaram paredzēt, katra cilvēka tālāko darbību vai rīcību, tāpēc ceram, ka vecāki ir ielikušu bērnos galvenos dzīves pamatus jau no agras bērnības- mīlestība vienam pret otru, kā arī rūpēties par otru cilvēku.
Lai to visu veicinātu, svarīgi ir arī ģimenes atpūtas brīži- ceļojumi, pārgājieni un aktīvi iesaistīties sabiedriskajos pasākumos, tas veicina bērna izaugsmi un interesi pilnveidot viņa turpmāko dzīvi apmeklējot dažādus pulciņus, kas attīsta viņa talantus un spējas.
Ģimeni pamatoti var saukt par sabiedrības pamatšūnu. Ģimene, tāpat kā šūna, ir veseluma elements.
Ģimene nav veidojusies uzreiz tāda, kāda ir mūsdienās. Senos laikos svarīgi bija, lai cilvēki spētu izdzīvot, sagādāt pārtiku, lai apsargātu mājokli, lai turpinātu dzimtu. Daudzus gadsimtus laulība vispirms bija pienākums, kuru nereti noteica vecāku izvēle. Dodoties uz baznīcu, abi saderinātie zināja, ka laulība būs “krusts”- grūtības un bēdas, kas prasīs no viņiem sava rakstura paradumu “aizliegšanu”, smagu ikdienas darbu un apzinātu “pašuzupurēšanos”. Cilvēki toreiz daudz mazāk runāja par jūtām un daudz vairāk domāja par atbildību Dieva un savas dzimtas priekšā. Agrāk par mīlestību sauca nevis seksuālās jūtas, bet dziļas un apskaidrotas līdzjūtības pilnu gatavību ziedot sevi otram cilvēkam, bērniem un pienākumiem.
Dibinot ģimeni, ir ļoti svarīgi ir raudzīties, lai starp laulātajiem nebūtu pārāk liela gadu starpība, jo tas burtiski turpmākajos laulības gados var būt par traucējumu abiem cilvēkiem. Tas saistīts ar partnera straujo vai dinamisko tempu, kas otrā partnerī var radīt “nepilnvērtības kompleksus’. …
