Ģimene un laulības:sievietes statuss

Bizantiešu sabiedrības stūrakmens bija ģimene. Tā viņiem bija tik liels atbalsts, ka gan augstākajos, gan zemākajos slāņos deva priekšroku lielai, nevis individuālai, mazai ģimenei. Precētie dēli reti aizgāja no saviem vecākiem – jebkurā gadījumā ne līdz 24 – 25 gadu vecumam, kad sasniedza tiesības rīkoties ar īpašumu. //Normālos apstākļos katrai ģimenei bija sava māja. Dzīvot kopā ar vēl kādu ģimeni skaitījās nelaime – galējas nabadzības pazīme.//
Privātmājās bija īpaši sievietes apartamenti (t.s. gynaikonitis). Šādas izolācijas galvenais iemesls bija ģimenes gods. Kā 11.gs. rakstījis kāds bizantiešu autors, netikla meita nodara postu un ļaunumu ne vien sev pašai, bet arī saviem vecākiem un radiniekiem. Teorētiski sieviete nepieņēma viesus. Sieviete drīkstēja piedalīties ģimenes viesībās, tomēr tai bija jāpazūd, ja tika pasniegts vīns vai sākās izpriecas. Jebkāda šo noteikumu pārkāpšana deva vīram tiesības šķirties .
Attiecības ģimenē vairāk veidojās, balstoties nevis uz likumiem, bet tradīcijām un reliģiskajiem priekšstatiem. Lielākā ietekme ģimenē sievietei bija zemākajos sabiedrības slāņos. Viņa ne tikai noteica mājas kārtību, pildīja ar to saistītos saimnieciskos pienākumus, bet arī nereti palīdzēja vīram lauku darbos. Viens no laikietilpīgākajiem ikdienas darbiem mājās bija aušana.
Sievietes stāvokli vīra ģimenē, protams, noteica arī viņas izcelsme un pūra lielums. Balstoties uz kristīgajām tradīcijām un to, ka tieši sieviete bija vainojama pie cilvēku izdzīšanas no Paradīzes, ģimenē vienmēr pēdējais vārds palika vīram vai viņa tēvam.
LAULĪBAS.

…