Pietiekami ātri pēc Fast Ethernet produktu parādīšanās tirgū radās nepieciešamība vēl vairāk paaugstināt Ethernet tīkla ātrumus, jo veidojot lielos korporatīvos tīklus daudzos gadījumos ātrdarbīgie tīkla serveri pārslogoja FDDI un Fast Ethernet 100 Mb/s maģistrāles. Jau 1996. gadā vasarā bija izveidota IEEE 802.3z komitēja, lai izstrādātu protokolu, kas būtu maksimāli līdzīgs Ethernet, bet strādātu ar ātrumu 1000 Mb/s. Tajā laikā datu pārraides ar gigabitu ātrumiem pieredze jau bija kā globālajos tīklos ,tā arī lokālajos tīklos – Fibre Channel tehnoloģija, kura galvenokārt tiek izmantota lielā ātruma perifērijas pieslēgšanai lieliem datoriem.
Lai saskaņotu darbību šajā jomā, bija izveidota arī Gigabit Ethernet Alliance asociācija, kurā no paša sākuma apvienoja tādus nozares flagmaņus, kā Bay Networks, Cisco Systems un 3Com. Gada laikā šīs organizācijas dalībnieku skaits ievērojami palielinājās un tātad ir lielāks par 100. Kā fiziskā slāņa pirmais variants tika pieņemts ANSI X3T11 Fiber Channel tehnoloģijas slānis. Standarta 802.3z pēdējā versija bija pieņemta 1998. gadā janvārī, bet, lai realizētu Gigabit Ethernet uz vītā pāra bija izveidota 802.3ab komiteja.
Gigabit Ethernet izstrādātājiem bija jāatrisina vairākas grūti atrisināmās problēmas. Viena no tām bija nodrošināt pieņemamo tīkla diametru pusdupleksa darba režīmam.
Sakarā ar ierobežojumiem, kurus uzstāda CSMA/CD metode uz kabeļa garumu, Gigabit Ethernet pieļautu tikai 25 m segmenta garumu, ja freimu izmērs un visi CSMA/CD metodes parametri paliktu nemaināmi. Tā kā ir daudz pielietojumu, kad jāpalielina tīkla diametru kaut līdz 200 m, bija nepieciešams atrisināt šo uzdevumu, minimāli izmainot Fast Ethernet tehnoloģiju. Otrs sarežģīts uzdevums bija 1000 Mb/s ātruma sasniegšana uz koaksiāla kabeļa. Pat optiskajam kabelim tāda ātruma sasniegšana ir saistīta ar dažām problēmām, jo Fibre Channel tehnoloģija, kuras fizikālais slānis bija paņemts par pamatu Gigabit Ethernet optiskās šķiedras versijai, nodrošina tikai 800 Mb/s datu pārraides ātrumu.…
