G.G.Markesa romāns "Simts vientulības gadi"

Sakarā ar to, ka literatūrzinātniskās literatūras par maģisko jeb fantastisko reālismu ir samērā maz, savu analīzi veicu balstoties uz M. Bontempelli „Četrās parambulās” un Ļ. Ospovata rakstā „Mītu burvība, smieklu drosme...” minētajām „novečentisma” jeb maģiskā reālisma iezīmēm (domāju, ka ne vienā, ne otrā nav dots pilnīgs to uzskaitījums).
Vispirms jau jāsāk ar to, ka 20./ 21. gs. mija ir laiks, kad aizvien populārāks kļūst tāds literatūras virziens (samērā jauns) kā ‘’maģiskais” jeb „fantastiskais” reālisms, resp., tāds tēlojuma veids, kurā reāli atspoguļojošais moments (tātad ─ realitāte, reālais ─ reālisms) apvienots ar romantiski vispārinošo, simbolisko; kurā robežas starp reālismu, sirreālismu, fantastisko, īpatnējo, savādo, sapņiem, vīzijām, misticismu un šausmu elementiem ir nojauktas. Jēdziens „maģiskais reālisms” pirmoreiz lietots 20. gs. 20. gadu vidū saistībā ar tēlotājmākslu. Mūsdienās tas ieguvis plašāku rezonansi, resp., tas spējis atspoguļoties, izpausties arī literatūrā, it īpaši Latīņamerikas, kurā izstrādāti pat šī virziena pamatprincipi (Bontempelli). Kā populārākais un redzamākais maģiskā reālisma pārstāvis literatūrzinātniskajā un pētnieciskajā literatūrā, kurā daļēji vai pilnīgi iztirzāts, aplūkots šis virziens un jautājumi, neskaidrības par un sakarā ar to, minēts Gabriels Garsija Markess. Iespējams to var izskaidrot ar Markesa darbiem raksturīgo konkrētības un mītu savijumu; ar rakstnieka veidoto neatkarīgo, mitoloģizēto pasauli un tēliem; ar īpatno pasaulskatījuma veidojumu, kurā sava laika redzējums savīts, sakausēts ar folklorisko, etnisko, seno (←bet par to nedaudz vēlāk).…