G. Flobērs piedzima 1821.g. Ruānas pilsētas slimnīcas galvenā ārsta, ķirurga, ģimenē. Jau agrā bērnībā aizraujas ar literatūru, teātri. 1840.g. Flobērs dodas uz Parīzi apgūt tiesību zinātnes, dzīvo Parīzē līdz 1846.g. Pēc tēva nāves 1846.g. kopā ar māti un māsasmeitu pārceļas uz dzīvi savā īpašumā Kruasē netālu no Ruānas, ko atstāj tikai īslaicīgi ceļojot pa Ziemeļāfriku, Mazāziju, Grieķiju.
G. Flobērs tiek uzskatīts par vienu no ievērojamākajiem franču reālistiem 19.gs. 2. pusē, O. de Balzaka kritizētāja reālisma tradīciju turpinātājs, izcils literatūras formas un stila meistars. Viņa daiļrade ietekmējusi G. de Mopasānu, E. Zolā, T. Fontāni, I. Turgeņevu. Agrīnie romāni “Novembris” (1842.g.), “Jūtu audzināšana” (1. variants 1843.– 1845.g.) sarakstīti romantisma manierē. Rakstnieka atteikšanos no romantisma un pāreju uz reālismu ietekmē 1848.g. revolūcija un tās sakāve. Par viņa galveno daiļrades saturu kļūst tā laika buržuāzijas sabiedrības kritika.
Lielus panākumus Flobērs gūst ar pirmo reālistisko romānu “Bovarī kundze” (1857.g.), kur sociālpsiholoģiskā ievirzē tēlota provinces ārsta ģimenes traģēdija, šis romāns atmaskoja mazpilsētas sīkpilsoņu liekulību. Sašutusī buržuāzija, apvainojot autoru netikumībā, iesūdz viņu tiesā, kur Flobēru attaisno. Reālistiski vēsturiskajā romānā “Salambo” (1862.g.), atainojot algotņu dumpi Kartāgā, rakstnieks netieši pauž neapmierinātību ar sava laika īstenību, ilgas pēc stipras un viengabalainas personības. Autobiogrāfiskajā romānā “Jūtu audzināšana” (1869.g.) tiek kritiski atspoguļota franču sabiedrība, tās centieni 1848.g. revolūcijā un sakāve. Pēdējais romāns “Buvārs un Pekišē” (1881.g., nepabeigts) mākslinieciski mazāk nozīmīgs, tajā izsmieta cilvēku muļķība. Vēlīnās daiļrades nozīmīgākā daļa ir stāsti: “Vienkāršā sirds”, “Leģenda par Jūliānu Viesmīlīgo”, “Ērodeja” (krājums “Trīs stāsti” 1877.g).…