Analizējot paralēles, kas vieno psiholoģiju un psihoterapiju, mūsdienu pētniekiem itin bieži nākas pieņemt, ka tām ir daudz vairāk kopīgā nekā atšķirīgā. Un, ja šos tematus apskata tuvāk, kļūst skaidrs, ka patiesībā ir ļoti trausla un diskutabla tā robeža, kura ļautu precīzi noteikt, kur beidzas viena disciplīna un sākas otra. Šajā darbā, izmantojot literatūras avotus, psiholoģijas tradīcijas un pieejas, centīsimies bagātināt zināšanas, kas mūsdienās ir uzkrātas psihoterapijas jomā. Atspoguļojamās tēmas aktualitāti, pirmkārt, nosaka fakts, ka šobrīd Internetā tiek veidots Latvijas psiholoģijas portāls, kas plāno gan apkopot Latvijas psiholoģijas vēsturi, gan veikt informācijas sistematizēšanu par psiholoģiskajiem pētījumiem Latvijā. Otrkārt, mūsu valstī psihologu un psihoterapeitu organizācijas ir visai cieši saistītas, tādēļ plašākam pētījumam arī izvēlējāmies divus no Latvijā pazīstamajiem psihoterapijas virzieniem: geštaltterapiju un kognitīvo psihoterapiju, kuras abas attiecīgi kļuva par šī pētījuma priekšmetu.
Tēmas izvēli pamato pārejas posms, kurā pašlaik atrodas ne tikai Latvija, bet arī daudzas citas NVS un ,,jaunās Eiropas” valstis. Šajā vēsturiskajā periodā ļoti svarīga loma neapšaubāmi pieder tieši psihoterapijai. Un ne tikai, kalpojot par sava veida vienojošo ,,tiltu” starp tādām pilnīgi it kā patstāvīgām nozarēm kā, piemēram, filosofija, kultūra, medicīna, reliģija un pedagoģija, bet arī reāli palīdzot cilvēkam adaptēties šajos psiholoģiski un sociālekonomiski ļoti bieži grūti prognozējamos apstākļos, ,,atrast un nepazaudēt sevi”, ieņemt ,,savu nišu sabiedrībā” utt.
Tāpēc tik loģiski ir, turpinot risināt psiholoģijas pamatuzdevumu - ,,izzināt dvēseli”, pāriet arī pie psihoterapijas pamatuzdevuma īstenošanas – mūsdienu cilvēka un sabiedrības ,,dvēseles ārstēšanas”. Par mūsu teorētiskā pētījuma mērķi kļuva geštaltterapijas un kognitīvās psihoterapijas ideju attīstības apzināšana un izpēte pasaules un Latvijas psiholoģijas vēsturē. Cilvēkam, šodien izmantojot profesionālo psihoterapeitu palīdzību, paveras jaunas iespējas attīstīt un izkopt savu pasaules uztveri, celt paštēlu. Efektīvu metožu un pieeju kopums, ko pielieto psihoterapeiti, nodrošina, atvieglo un maina traucējošas vai neadaptīvas domāšanas, uzvedības, rakstura vai emociju izpausmes cilvēkā, radot priekšnoteikumus tam, lai viņš kļūtu par personību, kuras dzīves virsuzdevums ir garīgā un psihiskā izaugsme, tieksme uz pašpilnveidošanos un pašpietiekamību.
Mēs esam aculiecinieki tam, ka pēdējā laikā sabiedrībā krasi palielinās sociāli neaizsargāto cilvēku skaits un tieši proporcionāli tam statistiski aug iedzīvotāju skaits, kas ir pārņemti ar depresiju, trauksmi un cita veida psihiskiem traucējumiem. Tāpēc ikvienam ir kļuvis skaidrs, ka psihoterapijas sociālā loma nenoliedzami kļūs arvien aktuālāka. Kad sociumā tik strauji ir mainījušās dzīves prioritātes un ļoti liela daļa iedzīvotāju ,,šeit un tagad” izjūt diskomfortu, bet attiecībā pret nezināmo nākotnes perspektīvu – bailes un apātiju, viņos sāk dominēt dabiskā neapmierinātība, aug vispārējs apzinātās un neapzinātās agresijas līmenis. Arvien vairāk cilvēku atzīst, ka ir zaudējuši ticību sev, kaut kam ,,Augstajam un īstajam”, jo paši arvien biežāk jūtas nevajadzīgi un ,,izmesti no siles”, šausmās iztēlojas visu to ļaunāko, kas varētu sagaidīt viņus pašus un viņu bērnus, un jūt izteiktu vēlēšanos tālāk aizbēgt no rūgtās realitātes vai paliek absolūti inerti un vienaldzīgi pret notiekošo apkārt.
Mana bakalaura darba teorētiskie uzdevumi saistās ar minētās tēmas nozīmīgāko autoru publikāciju apskatu un attiecīgu secinājumu noformēšanu:
Izvirzītais problēmjautājums:
VAI GEŠTALTTERAPIJAS UN KOGNITĪVĀS PSIHOTERAPIJAS IDEJAS IR VĒSTURISKI IETEKMĒJUŠAS PSIHOLOĢIJAS ATTĪSTĪBU, UN, JA IR IETEKMĒJUŠAS, TAD CIK LIELĀ MĒRĀ?
Domāju, ka pa īstam milzīgais psihoterapijas iespēju teorētiskais un praktiskais potenciāls pasaulē vēl nav pietiekoši dziļi izpētīts. Šī iemesla dēļ psihoterapijas un psiholoģijas paņēmienu praktiskā pielietošana arī pie mums pagaidām nav pietiekami plaša. …
