Cilvēka interese sevi iepazīt, izzināt kāpēc viss notiek tieši tā un ne savādāk pastāvēja jau senatnē un šī interese ir saglabājusies līdz mūsdienām. Mūsdienu cilvēkam ir daudz vienkāršāk, jo uz dažiem jautājumiem atbildes ir jau sniegtas, šīs atbildes sniedz tāda zinātne kā psiholoģija. Zinātne, kurai ir neskaitāmas nozares un virzieni. Kā viens no šiem virzieniem ir geštaltpsiholoģija. Kaut arī šīs virziens pastāvēja īsu laiku, tas tomēr ir licis spēcīgus pamatus turpmākai psiholoģijas pētīšanai un izzināšanai.
Geštaltpsihologi apziņu izprata kā veselu struktūru kopumu. Geštaltpsihologu ideja bija, ka psihē kā nesadalīts veselums- tēls. Vislielākais ieguldījums bij uztveres, domāšanas un motivācijas pētīšanā, kā arī ieviesa dažādus jēdzienus, kurus mēs vēl joprojām lietojam, piemēram, insaits, pretenziju līmenis un vadības stils.
Psiholoģijai ir gara priekšvēsture, bet diezgan īsa vēsture, kas sākās 19.gadsimtā. Pirms tam psiholoģisko ideju attīstība norisinājās filozofijas ietvaros. 19.gadsimta beigās tiek likti pamati psiholoģijas zinātnē. Psiholoģijas zinātnes vēsture sākās ar 1879. gadu, kad vācu filozofs/psihologs Vilhelms Vundts (1832-1920) Leipcigā nodibināja pirmo eksperimentālās psiholoģijas laboratoriju. Pētot cilvēku reakcijas uz dažādiem stimuliem. Sākoties 20. gadsimtam pasaulē pavērās jaunas iespējas gan zinātnes, gan tehnikas jomā. Vairākās Eiropas valstīs (Vācijā, Francijā u.c.) un Amerikā vienlaikus veidojās dažādas jaunas pieejas cilvēka psihiskās pasaules izzināšanai.
Geštaltpsiholoģija – vācu vārds „Gestalt” nozīmē sakārtotu, izveidotu veselumu. Geštaltpsiholoģijas galvenā metode bija eksperiments un novērojumi dabiskā vidē, un tā saturs – apzinātā pieredze un atveres organizācija. Geštaltpsiholoģija kā jauna zinātniska skola psiholoģijas priekšmeta un satura izpratnē radās Vācijā. Par geštaltpsiholoģijas dzimšanas gadu var uzskatīt 1912.gadu, kad nāca klajā Maksa Vertheimera (1880-1943) darbs par kustības redzes uztveri. 1910.gadā Vertheimers, veicot savus mēģinājumus Frankfurtes pie Mainas Psiholoģijas institūta laboratorijā, satikās ar diviem jauniem zinātniekiem – Volfgangu Kelleru (1887-1967) un Kurtu Kofku (1886-1941). Šī triju zinātnieku grupa kļuva par jaunas psiholoģijas skolas pamatlicēju. Geštalti uzskatīja, ka apziņai ir jādod jauna interpretācija, un raksturoja to kā vienīgo psihisko realitāti, kas psiholoģijai ir jāpēta. Geštaltpsiholoģija par pētīšanas priekšmetu atzīst apziņu. Apziņa – augsti attīstītas matērijas – cilvēka smadzeņu īpašība , kas nodrošina spēju psihiskā darbībā atspoguļot ārpasauli un pašam sevi, nošķirot savu „es” no ārējās vides un mērķtiecīgi iedarbojoties uz šo vidi un sevi. (9; 93) Geštaltpsiholoģija noraidīja ideju par atsevišķu elementu analīzi, apgalvojot, ka veselais ir vairāk nekā tikai tā daļu summa. Maks Vērtheimers bija pārliecināts, ka mēs pasauli uztveram nevis kā savstarpēji nesaistītu elementu matrici, bet gan kā jēgpilnu objektu apkopojumu.…
