Tiesību vēsture ir zinātne, kas ikvienu, kurš to nopietni studē, iemāca loģiski un pēc noteiktas sistēmas domāt un spriest.1
Tiesību vēsture ir nesaraujami saistīta ar attiecīgā reģiona vēsturi. Lai pētītu tiesību vēsturi, jāzina un jāizprot aplūkojamā reģiona vēsture kas kalpo kā fons, uz kura norisinās tiesiskās attiecības. “Tikai vēsturnieka un jurista personālā ūnija var apvienot šīs divas dažādās zinātnes un radīt trešo – tiesību vēsturi.”2
Latvijas tiesību vēsture visciešāk ir saistīta ar Vācijas tiesību vēsturi. Savukārt Vācijas tiesību avots ir senās Franku valsts paražu tiesības.
1. Franku valsts radusies no ģermāņu cilts atzara, kuri mūsu ēras sākumā dzīvoja uz ziemeļiem no Romas valsts un kuri no grieķu un romiešu viedokļa bija barbari – rupji neizglītoti cilvēki. Ģermāņu ciltis sākotnēji bija klejotājciltis, arī frankiem nebija savas valsts. Pēc Romas valsts krišanas 476.g. franki iekaroja Romas provinci Galliju, tālredzīgi pārgāja tur esošajā kristīgajā ticībā un nodibināja Franku valsti. Tātad Franku valsts radās, ģermāņiem iekarojot gallu un romiešu apdzīvotu teritoriju un nodibinot tur savu varu, vēlāk pakļaujot un pievienojot arī vairākas citas ģermānu ciltis – bavāriešus, tīringiešus, burgundiešus, alemānus u.c.
Franku valsts bija pamats, no kura radās Francija un Vācija.
Franku valsts galva – karalis vienlaikus bija arī visas zemes īpašnieks kā arī bija valsts armijas karavadonis. Bez tam pastāvēja karaļa padomdevēja institūcija – consilium (lat.). Valsts pārvaldes izpildinstitūcija bija karaļa kalpotāji – minister (lat.). Valstī pastāvēja patriarhālā verdzība, kas atšķīrās no verdzības Romā. Ar 789.gadu Franku valsī tika nodibināta dzimtbūšana.…
