Ģeopolimēra konstrukcijas

1. ĢEOPOLIMĒRS
Nosaukumu “ģeopolimērs” izveidoja franču profesors J. Davidovits 1978. gadā, lai raksturotu plašu materiālu klāstu, ko veido neorganisko molekulu tīkli. Ģeopolimēri ir neorganiski materiāli ar polimēra molekulāro struktūru, kuriem ir ļoti augsta izturība un citas īpatnējas raksturīpašības. Ģeopolimēru nosaukums cēlies no tā galvenajām ražošanas izejvielām, kas ir dabiskas izcelsmes minerāli. Lai nodrošinātu silīcija (Si) un alumīnija (Al) saturu, ģeopolimērus bagātina ar aktivētiem dabīgiem materiāliem, piemēram, metakaolinīta vai rūpnieciskiem blakusproduktiem, tai skaitā pelniem vai izdedžiem. Šie elementi - silīcijs un alumīnijs - tiek izšķīdināti sārma šķīdumā un pēc tam polimerizējas molekulārajās ķēdēs un kļūst par saistvielu. [1]
Reakciju var iedalīt trīs galvenajos posmos (1.1. att.):
1) silikātu un aluminātu izšķīdināšana;
2) transportēšana un koagulācija jeb sarecēšana (daļiņu apvienošanās dispersās sistēmās, izraisot pārslveida nogulsnējumu izdalīšanos un sarecēšanu);
3) kondensēšanās, 3D silikoaluminātu tīkla veidošanās.
Šī reakcija sniedz polimēriem mehāniskās un ķīmiskās īpašības, kas ir līdzvērtīgas vai pat pārākas par parasto portlandcementu. [1]…