Saprotams, ka plānus nevar sastādīt ļoti lielām teritorijām, jo zemes virsmas izliekums rada starpību starp līniju horizontālo projekciju uz p[plaknes un to projekciju uz elipsoīda. Parasti plānu sastāda teritorijai ar rādiusu līdz 10 km. Raksturīgākā plāna īpašība ir tā kontūru ģeometriskā līdzība ar atbilstošām virsmas horizontālās projekcijas kontūrām. No tā izriet, ka horizontālie leņķi plānā ir vienādi ar atbilstošajiem horizontālajiem leņķiem un visi attālumi plānā ir proporcionāli atbilstošajiem attālumiem horizontālajā projekcijā. Ja plānā attēlota tikai apvidus situācija, t. i. apvidus priekšmeti (ēkas, ceļi, meži utt.), tad tādu plānu sauc par situācijas plānu jeb kontūrplānu. Ja plānā bez situācijas attēlots arī apvidus reljefs ( fiziskās Zemes virsmas punktu augstumi), tad tādu plānu sauc par topogrāfisko plānu.
Par profilu sauc Zemes virsmas šķēlumu ar vertikālu virsmu. Profilus rasējuma plaknē attēlo samazinātā veidā, turklāt attālumu samazinājumu ņem desmit reižu lielāku par augstuma samazinājumu. Profilus izmanto, projektējot būves, kas saistītas ar šauras zemes joslas pārveidošanu . Profilus attēlo taisnleņķa koordinātu sistēmā, kur uz vienas ass, parasti vertikālā virzienā, atliek punktu augstumus, bet uz horizontālās ass – attālumu. Profilu, kas ņemts pa kādas garumā izstieptas būves (kanāla vai ceļa) asi, sauc par garenprofilu. Profilus, kas šķērso būves asi, sauc par sķērsprofiliem.…