Eiropas Savienība jau vairākus gadus cenšas izstrādāt marķēšanas standartu. Šis process ir ieildzis vairāku gadu garumā, jo nav iespējams absolūti precīzi noteikt ģenētiski modificēto sastāvdaļu procentuālo daudzumu, jo, piemēram, arī dzīvnieku barība nedaudz satur ģenētiski pārveidotas sastāvdaļas. Kā arī ģenētiski modificēti organismu paliekas var nejauši sajaukties uzglabāšanas vai transportēšanas laikā. Tātad nevar pilnīgi droši apgalvot, ka produkts ir dabīgs. Galu galā tika noteikts, ka Eiropas Savienībā jāmarķē produktus, kuru sastāvā ir vismaz 0,9% ģenētiski modificētu sastāvdaļu, piedevām marķēti netiek arī dzīvnieku izcelsmes produkti (olas, piens, gaļa), ja tie baroti ar ģenētiski modificētu pārtiku, kā arī netiek marķēts, ja iespējama tā neapzināta sajaukšanās ar dabīgo pārtiku. [4] Tas nozīmē, ka pat ja, produkts nav marķēts kā ģenētiski modificēts, tas nenozīmē, ka tas satur 0% modificētu organismu. Ģenētiski pārveidotu organismu izmantošana kā pārtikas produkts ir iespējama, ja tiek izsniegta atļauja, taču ar nosacījumu, ka tas nemaldinās patērētāju un uzturvērtības ziņā būs līdzvērtīgs tādam pašam dabīgam produktam. Savukārt marķējumam jāatbilst noteiktiem kritērijiem, piemēram, norādes burtu izmēram jābūt vienādā lielumā ar sastāva burtu lielumu, ja nav norādīts sastāvs, jānorāda frāze „ģenētiski modificēts”, ja produkta sastāvā ir vairāk kā viens ģenētiski modificēts organisms šī frāze jānorāda aiz katras no attiecīgajām sastāvdaļām, ja nenorāda konkrētās sastāvdaļu izcelsmi, tad sarakstā jānorāda, ka konkrētais produkts satur ģenētiski modificētas izejvielas.
Latvijā šobrīd atļauts tirgot šādus produktus, kas satur ģenētiski modificētas sastāvdaļas: saldējumu un šokolādi no sojas, kukurūzas miltus un putraimus, alu, dažādas pārtikas piedevas, cukuru un kokvilnas eļļu. Savukārt nav atļauts tirgot tomātus, rīsus, kartupeļus, gaļu un zivis.
Lietot vai nelietot uzturā ģenētiski modificētu pārtiku ir katra paša ziņā. Pats svarīgākais ir būt informētam un izprast iespējamās sekas.…