Gauja kā tūrisma resurss posmā no Jāņarāmja līdz Līgatnei

Gauja ir Vidzemes un Latvijas skaistākā upe. Sākas Vidzemes augstienē, Cēsu rajonā, Taurenes pagastā. Ietek Jūrā pie Carnikavas. Gauja vienīgā no Latvijas lielajām upēm, kas savu tecējumu sāk un beidz Latvijā. Tās garums ir 460 km, no kuriem 1/5 jeb 93,5 km ietilpst Gaujas Nacionālajā parkā. Šai daļā Gauja plūst pa plašu senieleju. Tās platums ir no 1 – 2,5 km, bet maksimālais dziļums pie Siguldas – 85 m. Gaujas senieleja sākusi veidoties pirms 370 – 300 miljoniem gadu, devona periodā. No šī laika ir skaistie smilšakmeņi Gaujas un tās pieteku krastos. Apmēram 1 miljonu gadu atpakaļ, ledāju pārvirzīšanās laikā, tika sanesti laukakmeņi, grants, māls. Pēdējā lielākā pārveide senielejā bijusi 12 – 13 tūkstošus gadu atpakaļ. Ledājam atkāpjoties, tā kušanas ūdeņu sanesumi izveidoja pašreizējo senieleju.
Kad gar Gauju un jūru vēl skanēja lībiešu valoda, tā dēvēta par Koivo – Bērzupi vai Svētupi (no somugru valodām). Latviešu valodā Gaujas vārds senatnē nozīmējis – liels daudzums – bars, tātad – Lielā upe. Nacionālajā parka teritorijā Gaujā ietek 13 upes, kuru sateces baseins pārsniedz 25 km2. Garākā un viena no straujākajām Gaujas Nacionālajā parkā ir Amata ( lībiešu valodā Amada – straujā, cits skaidrojums – upju māte).
Agrāk uzskatīja, ka Gauja sākas no Alauksta ezera, bet tā kā senā izteka ir aizaugusi, tad par Gaujas sākumu uzskata Arnīšu upi, kas sākas Elkas kalna pakājē, tek caur Zobola ez., nosusinātā Laidza ezera vietā tā satek ar Gaujiņu, šī vieta, arī ir viens no Gaujas iztekas variantiem. Šeit Gauja iegūst savu vārdu.…