Lielākā daļa latviešu ir dzimtļaudis, tāpēc katrā apgabalā, pareizāk, pat katrā muižā, latvieši izturas citādi, ģērbjas citādi, domā citādi. Tas ir atkarīgs no muižnieka un muižas, kurā latvietis dzīvo.
Lielajās muižās dzimtļaudis ir turīgāki, drošāki, bet tā kā viņi tomēr ir vergi, tad arī pārdroši ļaunīgi un nekaunīgi pret katru , kas nav lielskungs vai tiesas kungs .
Ja kungs ir labsirdīgs un cilvēcisks, tad zemnieks runā paļāvīgi un uzticīgi, bieži īsti pieklājīgi .
Ja muižnieks ir varas kārs , bet nav skops, tad zemniekā apvienojas ārēja labklājība ar nekrietnu pielīšanu un blēdīgu izmaņu.
Latvietis, kuru nospiež kunga mantkārība, velkas apkārt saīdzis un skrandains, ir bailīgs.
Vidzemes zemnieka visspilgtākās rakstura īpašības ir verdziskas bailes un neuzticība. Arvien viņš iztēlo sevi par nožēlojamu un nabagu.
Latviešiem ir ļoti, ļoti spēcīgs naids pret vāciešiem. Vārds “vācietis” viņiem skan kā lielākais lamuvārds. Visu kārtu vācieši atzīst “Ja izcelsies vispārējs dumpis, nepaglābsies neviens vācietis.” Šim naidam pret vāciešiem pievienojas arī nepārvarams pretīgums pret katru jaunievedumu, lai arī tas būtu acīmredzams uzlabojums. Latvietis no sava kunga – vācieša tikai ar nepatiku pieņem visu, ko viņš nevar uz vietas apēst vai nodzert.
…