Par valsts attīstības līmeni var spriest ne tikai pēc sociāli-ekonomiskiem radītājiem, bet arī pēc citam morālam vērtībam, piemēram pēc tā kā cilvēki attiecās pret bērniem, kuriem ir attīstības traucējumi. Agrāk cilvēki ar fizisko vai garīgo atpalicību uzskatījas kā nepilnvērtīga sabiedrība. Tā negatīva attieksme radusies tāpēc kā invalīdi normāliem cilvēkiem izraisīja bailes, naidīgumu, emocionālo atrautību, tie nevarēja piedālīties sociālajā dzīve.
Lai labāk saprastu mūsdienu sabiedrības "attieksmi pret cilvēkiem, kuri kaut kādā ziņa ir no mums atšķirīgi, jāatskatās senākā un varbūt pat ne tik senā pagātnē. Kāda bija attieksme pret atšķirīgo agrāk? Jau Bībelē arī grieķu un romiešu literatūrā var atrasts garīgu un fizisku nelaimju piemeklētu cilvēku aprakstus. Vēsturei ir zināmi tādi gadījumi, kad 1550.gadā pirms mūsu ēras senus ēģiptiešus interesēja cilvēku kurlums, mēmums, epilepsija, pat garīga atpalicība. Interesants ir arī fakts, ka viņus interesēja ne tikai cilvēku slimību iemēsli, bet arī invalīdu sociāla labsajūta.
Attiecības mainījusies tikai tad, kad parādījas speciālas skolas priekš bērniem invalīdiem. Bet tas notika apmēram 200 gadus atpakaļ.
XX gadsimta 70. gadi – tas ir laiks, kad speciālas izglītības pamatorganizācijas sistēmas tiek pārskatītas, tiek apstiprinātas integrācijas idejas. Sociālas un valsts paradigmas maiņā – „pinvērtīgs vairākums, nepilnvērtīgs mazākums” atnāca jauna paradigma – „vienīga sabiedrība, kura iekļauj sevī cilvēkus ar dažādām problēmam”. [6.]
Personas ar speciālām vajadzībām un veselības traucējumiem veido vienu no galvenajām izglītības mērķgrupām un Latvijas izglītības likums garantē visiem tiesības uz izglītību, neatkarīgi no veselības stāvokļa un spējām. [8.]
Latvijā speciālās izglītības nodrošināšanu paredz Latvijas izglītības likumi.
Personas ar speciālām vajadzībām var iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību speciālās izglītības iestādēs, ja izglītojamajam tajā ir nodrošināti apstākļi atbilstoši viņa veselības stāvoklim un/vai attīstības traucējumu raksturam.…