Garīgās un laicīgās varas konflikts viduslaiku Eiropā visspilgtāk iezīmējas laikā no 10-tā līdz 11.gadsimtam. Tas ir laiks, kad abas šīs valsts institūcijas bija sasniegušas vienlīdzīgu varenību, un vajadzēja noskaidrot katras pārvaldes sfēru. Lai to izskaidrotu, bija jānoskaidro kristīgās baznīcas attīstības ceļš, kā arī jāanalizē laicīgās varas izveides gaita. Konflikta izraisītājs cēlonis bija garīgo institūciju laiciskošanās tādā mērā, kas mazināja reliģijas sūtību un grāva baznīcas prestižu iedzīvotāju acīs. Gudru pāvestu vadībā tika izdarītas reformas klosteros un katoļu baznīcas pārvaldē, kas atdeva baznīcai agrāko cieņu.
Jau vadonības laiku sākumā neolītā vērojama varas dalīšanās starp garīgo līderi - šamani un laicīgo vadoni – karavadoni. Tā bija dzīves diktēta situācija, kad mierīgos apstākļos svarīga bija raža un izdošanās medībās, bet nemierīgos laikos visi pakļāvās tam, kurš labāk pārzināja kara lietas.
Pēc Lielās tautu staigāšanas, kad tautas bija apmetušās savās jaunajās mītnes zemēs, un vajadzēja sargāt savas tiesības uz jauniegūtajām teritorijām, bijušie karavadoņi pārtapa par valdniekiem. Jaunizveidotajās valstīs , tādās kā Karolingu pārvaldītajā Franku impērijā, ieviesās kristietība. Reliģiskās lietas un valsts pārvalde sākotnēji bija savstarpēji saistītam, jo reliģijā valdnieki redzēja pavalstniekus vienojošu spēku. Senā elkdievība te nederēja, jo tās rituāli nav vērsti uz lielu ļaužu masu apvienošanu, un tai nepiemīt centieni cilvēka šīszemes dzīvi ievirzīt domās par to, kas cilvēku gaida pēc nāves. Tieši ideja par cilvēka pēcnāves likteni, ļāva cilvēku prātus pievērst vienotam mērķim un laika gaitā manipulēt ar tiem.
Reliģija kā līdzeklis pavalstnieku veiksmīgai pārvaldīšanai un vienošanai radīja situāciju, kad valdnieki vēlējās būt dievišķas personas. Jau Hlodvigu, franku valsts dibinātāju, kristīja Reimsas bīskaps Regmijs 496. Gada Ziemassvētkos. (Trūps H. Katoļu baznīcas vēsture., Avots R. 1992. 87.lpp.) Ar šo aktu tika apstiprināts, ka valdnieku tiesības tam devis pats Dievs. Tas valdnieku varu tikai stiprināja un padarīja to neaizskaramu. Tai pat laikā franku valdnieki kļuva par kristietības aizstāvjiem savās pārvaldītajās zemēs, jo kristīgās ticības nostiprināšanās laikā - Romas impērijā un agrajos viduslaikos, tai bija nepieciešams valdnieku atbalsts un likumīga aizstāvība. Izveidojās situācija, kad baznīca bija atkarīga no valdniekiem, bet tie, savukārt, no baznīcas. Valdniekam bija svarīga baznīcas svētība, lai nezaudētu prestižu pavalstnieku acīs, bet baznīcas vara varēja tikt pārtraukta vai ierobežota, ja to tā vēlētos valsts valdnieks. Kamēr laicīgā un garīgā vara neaizskāra viena otras tiesības un īpašumus, tikmēr valdīja saskaņa.
Konfliktsituācijas radās līdz ar baznīcas varas un īpašumu pieaugumu.
…
